Impro gide Džeina Ezera uzņēmumā darbojas jau 25 gadus. Bērnībā, līdzīgi kā citām meitenēm, bijis sapnis kļūt par skolotāju, ārsti vai daiļslidotāju, bet vēlāk Džeina sapratusi, ka viņas īstais aicinājums ir vadīt ceļotāju grupas. 1999. gadā dāma saņēma uzaicinājumu pievienoties Impro gidu pulciņam, un, kā pati stāsta, piekrist šim piedāvājumam bija viena no viņas dzīves labākajām izvēlēm.
“Bērnībā es ceļoju grāmatās. Tad jau, man šķiet, tā gidošana un grupu vadīšana bija tādos diezgan lielos pirmsākumos, gidu nebija tik daudz. Tomēr tagad šī profesija ir pat profesiju klasifikatorā,” saka grupu vadītāja.
Džeina atminas, ka, lai sāktu vadīt grupas, viņai bija jāliek eksāmens: “Man lūdza novadīt ekskursiju svešvalodā ar autobusu pa Rīgu. Atminos, ka pie Mākslas akadēmijas kolēģe Vija, kura mani vērtēja, pagriezās pret “Impro” ciltsmāti Zinaīdu Tarasovu un teica: “Der!” Tolaik “Impro” bija vajadzīgi gidi, kuri prot svešvalodas. Un tā arī sākās mans ceļš ar “Impro”!”
Pirmie Džeinas ceļojumi bija pa Eiropu, bieži tika braukāts uz Franciju, Vāciju. Vēlāk sekoja braucieni uz Spāniju: “Man bija ļoti labs spāņu valodā runājošo zemju skolotājs – Andris Kārkliņš. Katrs brauciens bija vesels piedzīvojums! Viņš devas kā gids, es – kā grupas vadītāja. Lieli gari ar saimnieciskām lietām nenodarbojas!” Kad Eiropa bija labi izbraukāta, Džeina sāka vest grupas arī uz dažādām aizjūras zemēm.
Grupu vadītāja atklāj, ka, lai cik daudz būtu ceļots, dažas lietas viņu aizvien spēj pārsteigt: “Mani fascinē tas, kā Brazīlijā notiek nācijas veidošanās process. Šī zeme vēl aizvien nav homogēna. Ir ārkārtīgi interesanti vērot, kā notiek identitātes meklēšana. Tas ir gluži kā skatīties uz bērniem – kā viņi no zīdaiņiem pārtop par skolniekiem, vēlāk par pusaudžiem (jeb pusmūdžiem), bet beigās – par skaistiem gulbjiem.”
“Tev mammas nemaz nav?”
Vaicāta, cik bieži Džeina vada grupu ceļojumus, viņa atklāj, ka vidēji tas ir viens brauciens mēnesī. Jāņem gan vērā, ka daži braucieni ir 12, 14 vai pat 16 dienas, tāpēc dažreiz sanāk būt prom pat pus mēnesi. “Paralēli darbam “Impro” esmu strādājusi arī citur, tomēr apvienot darbus nav no vienkāršākajiem uzdevumiem. Ir naktis, kad es pamostos no tā, ka kaut kas spiež degunā. Izrādās, ka esmu iekritusi datorā,” teic gide.
Džeina ir trīs bērnu māmiņa: viņas vecākajam puikam drīz būs 24, meitai ir 14, bet jaunākajam – 11. “Kad bērni bija mazi, tad no grupu vadīšanas ņēmu garāku pauzi. Ik pa laikam vadīju grupu braucienus tepat Latvijā un Baltijā. “Darbs ir darbs. Ģimene, šķiet, to ir pieņēmusi. Manuprāt, ja darbs rada prieku, tad vai vispār cilvēkam var būt lielāka laime pasaulē? Mēs dzīves lielāko daļu pavadam darbā. Ja cilvēkam darbs nerada prieku, tā ir neapskaužama situācija,” teic Džeina. Viņa stāsta, ka reiz viņas vecākā dēla klases audzinātāja esot pajautājusi puikam: “Vai tev mammas nemaz nav, ka tev dienasgrāmata nav parakstīta?”, uz ko dēls atbildējis: “Vispār ir, bet viņa jau otro nedēļu nav mājās.” Bērni ir izbaudījuši arī savas mammas profesijas “augļus”, kopā ceļojot uz dažādām pasaules vietām. “Lai gan ceļot bērniem patīk, domāju, ka gida profesiju gan viņi neizvēlēsies, jo ir redzējuši šī darba aizkulises,” teic Džeina.
Matu kumšķis DNS noteikšanai
Ik pa laikam gadās situācijas, kad kāds no tūristiem pilsētā nomaldās un atpakaļ uz viesnīcu tiek atvests ar policijas ekipāžu. “Kādreiz, kad nebija mobilo telefonu, šādas situācijas notika itin bieži. Un pat tagad, kad tie ir, gadās visādi. Reiz Bavārijā, kungs bija izstaigājis vienu, otru, trešo krogu, līdz viņam pazuda laika izjūta. Kad krogu tūre noslēdzās, vīrietis vairs nevarēja atrast mājas. Labi, ka viņam bija viesnīcas kartiņa, pēc kuras policijas darbinieki palīdzēja nokļūt atpakaļ viesnīcā,” atceras Džeina.
Gadās, protams, ka tūristi tiek apzagti, bet tas, par laimi, Džeinas uzraudzībā nenotiek visai bieži. Grupu vadītāja atceras: “Pēc viesošanās kādā Kostarikas muzejā, šķērsojām ielu, lai kāptu autobusā. Pēkšņi dzirdu, ka man aiz muguras viena no grupas sievietēm šausmīgi kliedz. Es pagriežos un skatos – kāds svešinieks mēģina viņu žņaugt. Skaidrā dienas laikā! Es domāju: “Ārprāts, žņaudz manu cilvēku! Bet man nav nekā sitama!” Es tam čalim ieklupu matos, bet viņš izrāvās. Izrādās, ka vīrietis dāmai bija zadzis ķēdīti, bet man izskatījās, ka viņš viņu žņaudz. Dāma savukārt mēģināja atbrīvot kaklu, jo ķēdīte neplīsa pušu. Sieviete tika izglābta, bet ķēdīte pazuda līdz ar zagli. Redz, kas tik grupas vadītājam nav jādara! Drīz pēc tam bija klāt arī policists, kurš prasīja, vai redzējām, kur palika zaglis. Tajā brīdī sapratu, ka man rokās ir garnadža matu kumšķis, tāpēc piedāvāju to policistam priekš DNS noteikšanas,” stāsta Džeina.
Toreiz un tagad
“Ja salīdzinam to, kā ceļojām kādreiz, ar to, kā piedzīvojam pasauli tagad, jāsaka, ka ir būtiski mainījusies ekonomiskā situācija, līdz ar to, protams, arī ceļotāji. Agrāk daudz ceļojām ar autobusu, bieži vien turpat arī gulējām. Tagad braukt trīs stundas bez apstājas dažam liekas neiespējamā misija,” saka Džeina. Viņa atminas, ka savulaik grupas devās ceļā ar “Nordeka” autobusiem, kuros krēsli transformējās par gultām. Galvenais – lai pirmais apguļas pareizi!
Džeina stāsta, ka kādā viesošanās reizē Berlīnē tika piedzīvots liels karstums. Viņa atklāj, ka bija tik karsti, ka ugunsdzēsēji uz ielām laistīja nevis degošus namus, bet pārkarsušus cilvēkus. “Arī tas bija autobusa brauciens. Pēc karstās dienas ļoti gribējām nomazgāties. Skatījāmies kartē, kur ir kāds ezers, un braucām. Piebraukuši tuvāk, sapratām, ka apkārt ūdenskrātuvei ir sabūvētas mājas. Pie ūdens netiekam,” ieskicē Džeina. Pēc brīža pie grupas pienācis kādas mājas saimnieks, vaicādams, ko ceļotāji meklē. Džeina atbildēja: “Meklējam neiespējamo! Autobusā ir 40 cilvēki, kuri grib nomazgāties ezerā.” Sākotnēji saimnieks bijis neizpratnē, kāpēc ļaudis nemazgājas viesnīcā, bet, kad sapratis situāciju, uzreiz atvēris sava pagalma vārtus, lai ceļotāji tiktu pie ezera. “Kamēr grupas dalībnieki plunčājās, vācu kungs bija samaisījis limpapā, lai ļaudis var veldzēt slāpes,” ar smaidu stāsta Džeina. “Tagad ir grūti iztēloties, kā bija gulēt autobusā. Tie bija ceļojumi, kas dažbrīd līdzinājās meksikāņu seriāliem. Bija strīdi, šķiršanās un salabšanas,” atklāj pieredzējusī grupu vadītāja.
Ceļotāja atceras vēl kādu stāstu no brauciena ar autobusu: “Tas bija karsts jūlijs. Vietām notika mežu ugunsgrēki, tāpēc vairāki ceļi tika slēgti. Turpceļā visu izbraukājām ļoti labi, bet atpakaļceļā notika ķibele. Iedarbinot autobusu, gaisā virmoja tāds aromāts, it kā kaut kur būtu atstāts kamambērs. Šoferīši nekādi nevarēja saprast. Kā iedarbina autobusu, tā jāmirst nost no smakas! Savukārt. ja izslēdz ventilāciju, nav ko elpot,” stāsta Džeina. Apjautājot ceļotājus par to, vai kāds nav nopircis un autobusā paslēpis franču sieru, visi dievojās, ka neesot. Pēc dažādiem eksperimentiem un mēģinājumiem saprast, kas autobusam vainas, šoferīši noskrūvēja transportlīdzekļa aizmugurējās restes, lai kārtīgāk paraudzītos uz ventilācijas sistēmu. Izrādās, ka tur, ventilācijas trubās, bija iemests siera ritulis. Vēlāk kāda ģimene atzinās, ka viņu divi pusaudži, kuri nav gribējuši doties ceļojumā, esot izspēlējuši joku, lai ieriebtu vecākiem – viņi parūpējušies par sierīgo autobusa aromātu.
“Reiz Francijā, braucot pa šauro ceļu gar Verdonas aizu, šoferītis man saka, ka nevar stūri pagriezt. Es domāju, ka joko. Dažiem jau tā bija slikti, braukājot pa serpentīniem, un nu vēl tāda ķibele. Par laimi, autobusu sanāca apturēt,” atklāj Džeina. Izrādās, ka autobusam bija radusies problēma ar stūres reiku. “Kur meklēt palīdzību, kur servisu? Franču valodā nemaz nemāku pateikt “stūres reika”. Kopā ar šoferi devāmies uz tuvāko ciematu uzzināt par iespējām. Tagad jau visur ir dīleri, pārstāvji, bet toreiz tas nebija tik vienkārši. Ciematā kāda veikala īpašnieks piedāvāja sazināties sar savu draugu, kas tirgo autobusu detaļas. Satiekoties ar kungu, sapratām, ka viņš nevar palīdzēt ar konkrēto detaļu, bet laipni ieteica citu draugu. Viņš beidzot iepriecināja: “Ja varat paspēt pie mums līdz plkst. 14:00, tad varat dabūt vēlamo detaļu!” Vīrietis sagaidīja, palīdzēja, saskrūvēja un autobuss bija darba kārtībā," stāsta grupu vadītāja. Atgriežoties pie ceļotājiem, Džeina pamanīja, ka francūži apgādājuši viņus ar bagetēm un vīnu. “Lai kavētu sev laiku, ļaudis bija salustējušies un beigu beigās mājās nemaz negribēja braukt, sakot: “Žēl, ka jūs tik ātri salabojāt mūsu autobusu.” Kad beidzot izbraucām, vietējie māja un atvadījās. Tas bija izvērties par veselu piedzīvojumu,” atminas Džeina.
Ar grupu vadītājiem ir tāpat kā ēdieniem – vienam salds, vienam sāļš
Džeina uzskata, ka labi šoferi ir komandas kodols: “Ja proti sastrādāties ar šoferiem, tā jau ir vismaz puse no tūres veiksmes. Lai ceļojums noritētu veiksmīgi, šoferu darbs ir milzīgs.” Arī ar citiem “Impro” gidiem Džeinai ir ļoti draudzīgas attiecības. Gidi viens otram pamāca, parāda, paskaidro. “Mēs viens ar otru dalāmies ar materiāliem, ar pierakstiem, ar dažādiem knifiņiem no gidu “virtuves”, kas var noderēt. Pastāstam, kur paēst, kur padzert, kur ērtāk noorganizēt tualetes pauzi. Ir daži smagāki maršruti, par kuriem apspriežamies pat 6-7 stundas.” Džeina uzskata, ka nav daudz tādu firmu, kas strādā kā “Impro”: “Tas ir brends. Tu brauc un zini, ka izbaudīsi kvalitatīvu ceļojumu!”
Džeinasprāt, ar grupu vadītājiem un gidiem ir tāpat kā ar ēdieniem. Vienam vairāk patīk sāļš, vienam – salds. “Diezvai ir tāda universāla recepte. Šķiet, ka tikai rasolu ēd visi. Zināšanas apgūt var jebkurš, tomēr pavisam cita lieta – vai jebkurš prot tās “garšīgi” nodot citiem,” saka grupu vadītāja. Viņa ir pārliecināta, ka, lai strādātu šajā profesijā, ir jāmīl runāt un strādāt ar cilvēkiem. Ir labi, ja gids zina ne tikai konkrētā galamērķa vēsturi, ģeogrāfiju, ekonomiku, bet šo to mazliet arī no iekšpuses. “Tad tu izjūti šo zemi pilnīgi citādāk. Ja esi dzīvojis ģimenē, bijis tur ne vien ceļojuma ietvaros, bet arī ikdienā, tu redzi pavisam citas nianses. Parasti ceļotājiem patīk tieši šie stāsti. Par āriņu var izlasīt Vikipēdijā, bet par iekšiņu gan ne,” nosaka Džeina. Viņa skaidro, ka šad tad gidam var nākties blefot, tomēr tas lielākoties ir tikai tāpēc, lai ceļotājiem nerastos satraukums par lietām, ko nevar izmainīt. Džeina ir droša: “Jo mazāk zināsi, jo labāk gulēsi!”
Sieviete uzskata, ka stresa situācijas piedzīvo visi. Jautāta, kā ar tām cīnīties, Džeina saka: “Ir jādarbojas!” “Stress ir visiem. Man tas mazinās, ja es turpinu darboties, rosīties. Tad tas saspridzinājums kaut kur aizplūst. Kā tur bija tājā dziesmā, ko izpilda Fredis? Atbildības nasta smaga gan! Jā, atbildība šajā darbā ir liela, tomēr tas prieks, ko ik reiz redzu ceļotāju acīs, ir tā visa vērts!” teic grupu vadītāja.
Viņa papildina, ka izjūt atbildību arī par “Impro” pārstāvēšanu. “Ja es pārstāvu šo firmu, man ir jāizdara maksimums, ko es varu. Maksimums pēc manas latiņas. Es uzskatu, ka, ja katrs izdaram savu maksimumu, tad paceļam arī kopējo maksimumu, tādā veidā spodrinot uzņēmuma vārdu. Tas ir katra cilvēka ieguldījums, kurš te strādā. Ceļojums sākas jau pārdošanas daļā. Birojā kolēģes cilvēkam iesaka, parāda, novirza. Viņas ir tās, kas parūpējas, lai ceļotājs savu sakrāto naudiņu neieliek tajā, kas patiesībā nav viņam. Vienam patīk gulēt pie jūras, citam – kāpt kalnos. Atrast katram piemērotāko – tas ir milzīgs darbs. Tie nav tikai līgumi un papīri, tas ir kas vairāk,” saka Džeina.
Lai arī kādās vietās nebūtu būts, Džeina vienmēr priecājas atgriezties mājās. “Meksika ir mana mūža mīlestība un tā tas noteikti arī paliks. Man ļoti patīk Centrālamerika. Manuprāt, gids nedrīkst braukt uz vietām, kurās viņam nepatīk būt. Gida darbs nav tikai algas pelnīšana, lai gan arī tas, protams, ir ļoti svarīgs moments. Es neesmu ideāliste vai utopiste. Uzskatu, ka gida profesija ir tā, kurā nedrīkst darīt to, kas nepatīk,” teic Džeina. Viņa ir droša, ka tādā veidā ir iespējams sabojāt ceļotājam iespaidu par konkrēto zemi. “Vai nu no sirds, vai nekā. Aizbraukt, lai monotoni nostāstītu – kam tas ir vajadzigs? Cilvēki jūt!”
Ceļotājs nav tikai tas, kurš devies ceļā
“Kāpēc izvēlēties “Impro”? Jo ar mums brauc ceļotāji! Ceļotājs nav tikai tas, kurš ir devies ceļā. Šis vārds sevī slēpj vēl daudzas citas nozīmes. Ceļotājs, nevis tūrists,” skaidro Džeina.
Laiku pa laikam Džeina ceļo arī bez grupas pie sāniem – viena vai kopā ar ģimeni. “Individuālos ceļojumos ir pieļaujamas dažādas atkāpes. Ir iespēja sajust garšas. Ja es apsēdos izdzert kafiju, tad man tiešām ir laiks to izdzert. Ja uzsāku sarunu ar kādu blakussēdētāju, tad man ir laiks to turpināt. Esmu sava laika noteicēja. Šādos braucienos vairāk var sajust konkrētā galamērķa garšu, uzzināt dažādas nianses, ar kurām vēlāk dalīties ar “Impro” ceļotājiem,” saka Džeina.
Šo gadu laikā Džeina ir saņēmusi vairākus piedāvājumus pievienoties arī citām tūrisma aģentūrām, tomēr nav piekritusi strādāt citur: “Es sevi esmu kaldinājusi šeit. Uzskatu, ka katram tā kalve ir jāuztaisa pašam. Ļoti labi saprotu, ko nozīmē cilvēka resursu trūkums. Visi ļoti labprāt grib gatavu meistaru, bet tam ir vajadzīgs krietns laiks.” Džeina ir uzticīga “Impro”, jo jūt, ka te viņai ir spēcīga aizmugure. “Gids ir tikai redzamā lelle, lielais darbs tiek izdarīts birojā,” nosaka pieredzējusī ceļotāja.
Tuvojoties “Impro” 30. dzimšanas dienai, Džeina novēl: “Mums vēl nav tāda ceļojuma, kas būtu apkārt zemeslodei. Domāju, ka būtu laiks! 80 dienās apkārt zemeslodei!”
"Impro" ir komanda, kur katrs tās dalībnieks ir ceļojuma veiksmes atslēga. Savā jubilejas gadā vēlamies iepazīstināt ar mūsu plašo komandu. Visu 2024. gadu pirmdienās dalīsimies ar gidu atmiņu stāstiem, klientu pieredzēm, kā arī ar spilgtākajiem mūsu darbinieku ceļojumu mirkļiem, savukārt katra mēneša trešā trešdiena būs veltīta šoferu piedzīvojumiem uz ceļa. Sekojiet līdzi ierakstiem mūsu sociālo tīklu kontos un mājaslapā! Ceļojam mēs, ceļojat jūs!
Teksts: Sintija Dzerkale
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" gide Džeina Ezera