Portrets ir viens no senākajiem un vienlaikus sarežģītākajiem mākslas žanriem. Jau gadsimtiem ilgi cilvēki ir centušies ne vien atainot ārējo veidolu, bet arī noķert kaut ko daudz grūtāk notveramu – personību, raksturu, dzīves pieredzi un noskaņu. No valdnieku un aristokrātu gleznotajiem portretiem renesanses laikmetā līdz mūsdienīgai fotogrāfijai portrets vienmēr ir bijis stāsts par cilvēku.
Glezniecībā portrets nereti kalpoja kā varas, statusa vai dzimtas vēstures apliecinājums. Tomēr līdz ar fotogrāfijas rašanos 19.gadsimtā, tikt iemūžinātam parādījās gandrīz ikvienam. Tomēr portreta būtība nemainījās. Arī fotogrāfa uzdevums joprojām ir tas pats: ieraudzīt cilvēkā ko vairāk par acu krāsu, smaidu vai sejas vaibstiem.
Iespējams, tieši tāpēc portrets ir viens no visgrūtākajiem fotogrāfijas žanriem. Ainava ļauj gaidīt piemērotu gaismu, arhitektūras pacietība ir mērāma gadsimtos, bet cilvēks ir dzīvs, mainīgs un neparedzams. Labs portrets rodas brīdī, kad fotogrāfam izdodas noķert nevis pozu, bet personību. Dažkārt tas ir skatiens, dažkārt smaids, reizēm pavisam nemanāms žests.
Šī gada jūlija fotokonkursa tēma bija „Portrets. Bez grima”, un par uzvarētāju kļuva ilggadējā IMPRO ceļotāja un fotokonkursu dalībniece Daiga Rēdmane. Viņas iesūtītā fotogrāfija tika uzņemta Vjetnamā, fiksējot šķietami vienkāršu ikdienas mirkli. Sarunā atklājās, ka tieši cilvēki ceļojumos Daigu fascinē visvairāk – viņu sejas, dzīvesstāsti, attiecības un vide, kurā viņi dzīvo.
Aicinājām Daigu uz sarunu par ceļošanu, fotogrāfiju, portretiem un to, kā gadu gaitā mainās ne tikai pasaule, bet arī mūsu skatījums uz to.
Glezniecībā portrets nereti kalpoja kā varas, statusa vai dzimtas vēstures apliecinājums. Tomēr līdz ar fotogrāfijas rašanos 19.gadsimtā, tikt iemūžinātam parādījās gandrīz ikvienam. Tomēr portreta būtība nemainījās. Arī fotogrāfa uzdevums joprojām ir tas pats: ieraudzīt cilvēkā ko vairāk par acu krāsu, smaidu vai sejas vaibstiem.
Iespējams, tieši tāpēc portrets ir viens no visgrūtākajiem fotogrāfijas žanriem. Ainava ļauj gaidīt piemērotu gaismu, arhitektūras pacietība ir mērāma gadsimtos, bet cilvēks ir dzīvs, mainīgs un neparedzams. Labs portrets rodas brīdī, kad fotogrāfam izdodas noķert nevis pozu, bet personību. Dažkārt tas ir skatiens, dažkārt smaids, reizēm pavisam nemanāms žests.
Šī gada jūlija fotokonkursa tēma bija „Portrets. Bez grima”, un par uzvarētāju kļuva ilggadējā IMPRO ceļotāja un fotokonkursu dalībniece Daiga Rēdmane. Viņas iesūtītā fotogrāfija tika uzņemta Vjetnamā, fiksējot šķietami vienkāršu ikdienas mirkli. Sarunā atklājās, ka tieši cilvēki ceļojumos Daigu fascinē visvairāk – viņu sejas, dzīvesstāsti, attiecības un vide, kurā viņi dzīvo.
Aicinājām Daigu uz sarunu par ceļošanu, fotogrāfiju, portretiem un to, kā gadu gaitā mainās ne tikai pasaule, bet arī mūsu skatījums uz to.
I.N.: Prieks jūs satikt pēc gana ilga pārtraukuma. Ja nemaldos, pēdējoreiz tikāmies mūsu ceļojumā uz Ķīnu. Tikpat liels prieks redzēt, ka joprojām aktīvi ceļojat ar dzīvesbiedru Egilu un regulāri sūtāt ceļojumu fotogrāfijas mūsu konkursam. Kas jūs joprojām motivē doties ceļā un atklāt jaunas vietas?
D.R.: Man šķiet, ka mums ceļošana ir kļuvusi par neatņemamu dzīves sastāvdaļu. Ja agrāk likās, ka noteiktā vecumā jāpaliek mājās, tad tagad redzam pavisam citu ainu. Ceļojumos dodas arī 80 un pat vairāk gadus veci cilvēki.
I.N.: Tātad ceļošanai gadi nav šķērslis?
D.R.: Tieši tā. Turklāt bieži vien mēs paši sev pieliekam gadus klāt. Kad paskatos uz ceļotājiem, reizēm nemaz nešķiet, ka cilvēkiem būtu tik daudz gadu, cik rakstīts pasē. Viņi ir aktīvi, zinātkāri un gatavi piedzīvojumiem. Kādā brīdī arī pati sapratu, ka nevar dzīvot tikai darbam. Nevar visu laiku strādāt un atlikt dzīvi uz vēlāku laiku. Ir jāiet, jākustas, jāredz pasaule. Darbs ir svarīgs, taču tas nedrīkst kļūt par vienīgo dzīves jēgu.
I.N.: Interesanti, ka daudzi cilvēki ceļot sāk tieši pēc četrdesmit.
D.R.: Jā, mēs par to nesen runājām ar kādu kolēģi. Viņa bija pārsteigta, cik daudz cilvēku nopietni pievēršas ceļošanai tieši dzīves otrajā pusē. Bet man tas šķiet ļoti loģiski. Līdz tam laikam cilvēks parasti ir vairāk vai mazāk sakārtojis savu dzīvi, izaudzinājis bērnus, nostabilizējies darbā un sāk sev uzdot jautājumu: "Kas tālāk?"
I.N.: Un kāda ir atbilde uz šo jautājumu?
D.R.: Atbilde bieži vien ir ļoti vienkārša. Tu saproti, ka dzīve nav tikai naudas krāšana vai strādāšana līdz bezgalībai. Kāda jēga sēdēt uz sakrātās naudas kaudzes, ja neizmanto iespēju redzēt pasauli, satikt cilvēkus un gūt jaunus iespaidus? Tieši tad daudzi sāk ceļot.
I.N.: Kādu novēlējumu jūs dotu tiem, kuri joprojām domā: "Kādreiz vēlāk aizbraukšu"?
D.R.: Neatlikt uz pārāk tālu nākotni. Protams, jābūt apdomīgiem un jāplāno savas iespējas, taču nevajag gaidīt ideālo brīdi. Ļoti bieži izrādās, ka labākais laiks doties ceļā ir tieši tagad. Dzīve nav tikai darāmo darbu saraksts. Dzīve ir arī viss tas, ko piedzīvojam pa ceļam.
I.N.: Pēc kāda principa izvēlaties ceļojumus? Vai tur, kur iepriekš nav būts, vai dodaties ceļojumā, ja kāds ir ieteicis kādu galamērķi?
D.R.: Agrāk bija tā, ka gribējās aizbraukt uz valsti, kur neesi bijis, un redzēt pēc iespējas vairāk. Tagad man patīk, ja vari vairāk iepazīt un izprast vietu, kur esi atbraucis. Nevis tikai ātri paskriet garām.
I.N.: Tātad ceļojumi, kas ļauj vairāk izbaudīt galamērķi? Bet fotografēšana joprojām ir neatņemama ceļojumu sastāvdaļa?
D.R.: O, jā. Es laikam fotografēju tikpat daudz kā agrāk. Varbūt pat vairāk. Tikai tagad vairāk izvērtēju, ko fotografēt. Agrāk bija svarīgi nofotografēt visu. Tagad gribas noķert mirkli, noskaņu, kādu interesantu detaļu.
I.N.: Daudzi saka, ka mūsdienās cilvēki vairāk skatās pasauli caur telefona ekrānu nekā savām acīm.
D.R.: Tas, protams, ir risks. Bet man fotografēšana netraucē baudīt ceļojumu. Drīzāk otrādi. Es vairāk pamanu apkārtni. Ieraugu kādu interesantu gaismu, krāsu vai skatu. Tad gribas to saglabāt. Un vēlāk bildes palīdz atgriezties atmiņās.
I.N.: Vai ir kāds ceļojums, kas pēdējos gados jūs īpaši pārsteidzis?
D.R.: Ķīna mani atkārtoti pārsteidza. Tieši ar pārmaiņām. Man likās neticami redzēt tik zilas debesis vietās, kur agrāk bija smogs. Arī elektrotransports ir visur. Redzams, ka valsts ļoti strauji attīstās un daudz iegulda nākotnē.
I.N.: Vai tad, kad atgriežaties jau redzētā valstī, nav sajūta, ka viss būs tāpat kā iepriekš?
D.R.: Tieši otrādi. Dažreiz otrajā vai trešajā reizē redzi daudz vairāk. Un reizēm valsts ir tik ļoti mainījusies, ka šķiet – esi ieradies pavisam citā vietā. Ar Ķīnu tieši tā arī bija.
I.N.: Tad var teikt, ka atkārtots ceļojums dažkārt ir tikpat interesants kā pirmais?
D.R.: Pilnīgi noteikti. Ja vieta ir interesanta, tad vienā reizē visu nemaz nevar ieraudzīt. Turklāt laika gaitā mainamies arī mēs paši. Tas, kas pirms desmit gadiem nelikās svarīgs, tagad var kļūt par galveno ceļojuma iespaidu.
I.N.: Un kas šobrīd ir jūsu ceļojumu galvenā vērtība?
D.R.: Iespēja būt kustībā, redzēt pasauli un nepārstāt interesēties par dzīvi. Kamēr ir spēks iet, skatīties un brīnīties, tikmēr ir jāceļo. Tieši tāpēc mēs arī braucam. Nevis lai atzīmētu vēl vienu valsti kartē, bet lai katrā ceļojumā iegūtu kaut ko jaunu sev.
I.N.: Atgriežamies pie mūsu fotokonkursa uzvarētājbildes. Mēneša tēma bija “Portrets”
D.R.: Jā, tā ir tā tēma, kas man ir visgrūtākā. Pārējo jau drīkst fotografēt. Bet ar portretiem tagad ir sarežģīti. Es atceros, ka Vjetnamā cilvēkus drīkstēja fotografēt. Arī Ķīnā cilvēkus drīkst fotografēt, bet daudzviet citur tas vairs nav tik vienkārši. Un man tieši cilvēki ļoti patīk. Gribas noķert to seju, to skatienu, jo cilvēks jau ir daļa no tās vides. Portrets stāsta savu stāstu. Un tad gribas nospiest to pogu un iemūžināt, bet uzreiz sākas jautājumi par atļaujām, tiesībām un visu pārējo.
I.N.: Bet vai pašai ir viegli uzrunāt cilvēku un lūgt atļauju nofotografēt?
D.R.: Nē. Man tas vienmēr ir bijis grūti. Tāpēc es vairāk cenšos noķert mirkli.
I.N.: Te šim vīriņam jūs prasījāt atļauju?
D.R.: Nē. Es parasti katra ceļojuma sākumā noskaidroju, ko drīkst un ko nedrīkst fotografēt. Ja gids pasaka, ka cilvēkus fotografēt drīkst, tad man ar to pietiek. Es uzticos gidam.
I.N.: Tad atliek tikai noķert mirkli?
D.R.: Tieši tā. Ja situācija ir laba, tad jābūt gatavam. Fotoaparāts jau ir līdzi, režīmi salikti, un tad vienkārši mēģini notvert to īsto brīdi.
I.N.: Fotografējat ar telefonu vai fotoaparātu?
D.R.: Abējādi. Bet, kad bildes vēlāk apskatos datorā, tad tomēr redzu atšķirību. Fotoaparāta kvalitāte man vēl aizvien šķiet labāka.
I.N.: Par šo konkrēto portretu. Tas ir noķerts mirklis?
D.R.: Jā. Tas bija ceļojumā pa Vjetnamu. Man liekas, tas bija "Lielais Vjetnamas ceļojums". Mēs braucām pa kalnu apgabaliem, kur dzīvo dažādas etniskās grupas. Vienā vietā piebraucām pie ģimenes mājas. Mūs sagaidīja saimnieki, un viņu meita bija saģērbusies tradicionālajā apģērbā.
Protams, visi fotografēja meiteni. Viņa bija ļoti skaista, bet arī ļoti samulsusi no tik lielas uzmanības.
Es arī viņu fotografēju. Bet tad pagriezos otrā virzienā un pamanīju divus puišus, kas sēdēja sētā un visu vēroja no malas. Es nezinu, vai mēs viņiem bijām kā izrāde vai vienkārši interesanti ciemiņi. Viņi vienkārši sēdēja un skatījās. Es neko neprasīju. Vienkārši pacēlu fotoaparātu un uzņēmu dažus kadrus.
I.N.: Un nebija nekādu iebildumu?
D.R.: Nē, absolūti nekādu. Gluži otrādi. Viens no viņiem bija tāds priecīgs un atvērts. Man likās, ka viņos bija tāds dabiskums. Nekas nebija samākslots.
I.N.: Tātad Vjetnama palikusi atmiņā ar cilvēkiem?
D.R.: Jā. Tieši ar cilvēkiem. Protams, daba bija skaista, bet visvairāk atmiņā palikuši cilvēki un tā atmosfēra. Tā sirsnība, kas bija ikdienas situācijās. Tas laikam arī ir tas, ko visvairāk gribas noķert portretos. Ne tikai seju, bet cilvēka būtību.
I.N.: Saki, jūs ar Egilu veidojat foto albumus pēc braucieniem?
D.R.: Nē. Vienu reizi gan uztaisīju. Man ļoti patika Amerikas ceļojums, un pēc tam atlasīju fotogrāfijas un pasūtīju tādu kā fotogrāmatu. Man tagad ir tāda grāmatiņa ar fotogrāfijām no tā ceļojuma. Tas laikam bija vienīgais tāds foto albums.
I.N.: Un nebija nekādu iebildumu?
D.R.: Nē, absolūti nekādu. Gluži otrādi. Viens no viņiem bija tāds priecīgs un atvērts. Man likās, ka viņos bija tāds dabiskums. Nekas nebija samākslots.
I.N.: Tātad Vjetnama palikusi atmiņā ar cilvēkiem?
D.R.: Jā. Tieši ar cilvēkiem. Protams, daba bija skaista, bet visvairāk atmiņā palikuši cilvēki un tā atmosfēra. Tā sirsnība, kas bija ikdienas situācijās. Tas laikam arī ir tas, ko visvairāk gribas noķert portretos. Ne tikai seju, bet cilvēka būtību.
I.N.: Saki, jūs ar Egilu veidojat foto albumus pēc braucieniem?
D.R.: Nē. Vienu reizi gan uztaisīju. Man ļoti patika Amerikas ceļojums, un pēc tam atlasīju fotogrāfijas un pasūtīju tādu kā fotogrāmatu. Man tagad ir tāda grāmatiņa ar fotogrāfijām no tā ceļojuma. Tas laikam bija vienīgais tāds foto albums.
I.N.: Bet pārējie ceļojumi?
D.R.: Pārējais viss paliek datorā. Kad atnāk ciemiņi, viņiem jau parasti tās bildes nemaz tik ļoti neinteresē. Es ciemiņus nemoku ar bildēm.
I.N.: (smejas)
D.R.: Nu tiešām. Agrāk jau varbūt bija citādi, bet tagad ir internets, WhatsApp. Kamēr ceļojam, aizsūtām ģimenei dažas bildes, visi ir lietas kursā, redz, kur esam un ko darām. Ar to arī pietiek. Man šķiet, ka albumu laiks ir pagājis. Agrāk atbrauc no ceļojuma, sasauc draugus, un tad visi skatījās diapozitīvus vai albumus. Tagad viss notiek uzreiz. Tu vēl neesi mājās atbraucis, bet bildes jau ir aizsūtītas.
I.N.: Un patiesībā tas ir ērti.
D.R.: Jā. Un arī pašam vieglāk. Kaut gan dažreiz domāju, ka tai fotogrāmatai tomēr ir cita vērtība. Tu vari paņemt rokās, pāršķirstīt.
I.N.: Dators tomēr nav tas pats.
D.R.: Nav gan. Datorā tās bildes sakrājas simtiem un tūkstošiem. Reizēm pat aizmirsti paskatīties. Bet tā grāmata stāv plauktā, un ik pa laikam vari atvērt.
I.N.: Un cik bieži jūs pārskatāt bildes?
D.R.: Diezgan bieži. Īpaši tad, kad gatavojos kādam fotokonkursam vai meklēju bildes pa tēmām. Tad atveru vecos ceļojumus un atkal viss atdzīvojas.
I.N.: Tātad bildes palīdz atgriezties tajā brīdī?
D.R.: Jā. Dažreiz paskaties vienu fotogrāfiju un uzreiz atceries visu dienu. Pat ne tikai vietu, bet arī laikapstākļus, cilvēkus, sarunas un sajūtas.
I.N.: Tad jau sanāk, ka fotogrāfija ir ne tikai bilde, bet arī atmiņu glabātāja.
D.R.: Tieši tā. Tāpēc jau arī fotografējam. Ne tikai lai parādītu citiem, bet lai pašiem būtu pie kā atgriezties.
I.N.: Šobrīd modē ir selfiji. Mums pat konkursā bija atsevišķa tēma. Taisi pati selfijus?
D.R.: Nē. Nepatīk. Esmu mēģinājusi, protams. Bet vai nu man roka par īsu, vai kā, bet man nekad tas rezultāts nepatīk. Paskatos un domāju: nē. Tas laikam ļoti personīgi. Es tā arī neesmu sadraudzējusies ar selfijiem.
I.N.: Bet vai pašai patīk, kad kāds jūs fotografē?
D.R.: Jā, ja es jūtos labi, tad man patīk. Jo es saprotu, ka šodien tā ir vienkārši bilde, bet pēc pieciem vai desmit gadiem tā būs atmiņa. Ir bijis tā, ka paskatos uz kādu tikko uzņemtu bildi un domāju: “Fui, kāda frizūra, kāda kleita, kā es tur izskatos!” Bet pēc desmit gadiem to pašu bildi ieraugi un domā: “Cik forši!” Un īpaši jaunībā laikam tā paškritika ir daudz lielāka. Pēc gadiem paskaties un nesaproti, ko vispār sev pārmeti. Man liekas, ka ar gadiem cilvēks vairāk pieņem sevi. Tad uz tām vecajām bildēm skaties daudz mierīgāk.
I.N.: Bet kā ir ar portretiem kopumā? Vai nav tā, ka labs portrets sanāk tad, ja pats cilvēks ir atvērts?
D.R.: Pilnīgi noteikti. Ja cilvēks jau iepriekš sev ir iestāstījis, ka nav fotogēnisks un bildes nesanāk, tad to var just. Dažreiz pietiek ar sarunu. Cilvēks “pārskaņojas”, un tad pēkšņi bilde izdodas
I.N.: Jā. Bet ir arī tādi, kuriem vienkārši nepatīk fotografēties.
D.R.: Jā, ir. Un tad laikam labāk nemaz nemocīt.
Paldies Daigai Rēdmanei par sarunu, par uzticēšanos un par gadiem ilgo dalību IMPRO fotokonkursos. Lai foto vai telefona objektīvs un sirds vienmēr ir gatava tvert nākamās lieliskās satikšanās un skaistākos dzīves mirkļus!
Teksts: "Impro" ceļojumu kuratore Ilze Neikena
Teksts: "Impro" ceļojumu kuratore Ilze Neikena