Lai gan esmu braucis visur kur, visvairāk mani saista neatklātas, mazatklātas takas. Man ļoti patīk doties uz vietām, kur tūrisms vēl ir autiņos, un ceļotājs var sajusties kā pirmatklājējs, pārdomās dalās ilggadējais Impro grupu vadītājs Raitis Strautiņš.
Ir simtiem vietu, kur vēl vēlos nokļūt. Pasaules kartē to punktiņu, kur gribētos aizbraukt, ir ļoti daudz. Par kādām 90 no 100 vietām man vēl nemaz nav ne jausmas, bet es tur noteikti gribētu būt. Bet ir, protams, dažas, kuras uzreiz varu nosaukt. Piemēram, Lieldienu salas, neskaitāmas Klusā okeāna salas, Polinēzija, Melanēzija, Mikronēzija. Es ļoti labprāt tur pabūtu un aizvestu arī citus, dalās Raitis. Kreicbergjānis mani bieži sūta uz jauniem, svaigiem, tikko izveidotiem maršrutiem. Man neapnīk būt ceļā. Man tas ļoti patīk, saka "Impro" grupu vadītājs.
Ceļotājs ir devies ne tikai Impro organizētos piedzīvojumos kopā ar grupām, bet arī dažādos izpētes braucienos, meklējot jaunas vietas jeb zināmo nezināmajā, ko parādīt ceļotājiem. Viens no šādiem komandējumiem bija uz Etiopijas dienvidiem, cits uz Sudānu. Man ļoti patīk izpētes braucieni. Ir jauki kaut kur aizceļot ar grupu, bet bez grupas ir citādāk ir vairāk izziņas, vairāk pirmatklājēja prieka.
Ceļotājs dalās, ka Sudānā, piemēram, ir krietni vairāk piramīdu nekā Ēģiptē. Tur ir iespējams nakšņot teltī pat 200 metrus no piramīdas. Guli un veries Sahāras zvaigznēs. Tās ir nepārdodamas sajūtas. Tikmēr tas, kas notiek pie Gīzas ansambļa Ēģiptē, ir kaut kas pavisam cits. To nav iespējams salīdzināt, saka Impro grupu vadītājs.
Lai atrastu šīs mazzināmās vietas, nevar braukt uz dullo. Pirms došanās ceļā tiek ievākta informācija un izstrādāts aptuvens maršruta plāns, savukārt, esot uz vietas, viens no galvenajiem uzdevumiem ir pārbaudīt, vai un kā tas strādā. Citreiz, esot galamērķī, apspriežoties ar vietējiem, var uzdurties īstām pērlēm, par kurām citādi nav iespējams uzzināt. Ir žēl par vietām, kas ir tūristu apsēstas. Man ir gadījies būt Ankorvatā (Kambodžā) laikā, kad to bija iespēja krustu šķērsu izložņāt, bet tagad ir izveidota taciņa, no kuras nevar pat soli paspert sānis. Ej, kur liek, nobildējies un viss, teic Raitis. Vietas, kur tūrisms vēl neeksistē, ir daudz interesantākas tādiem, kā es, viņš papildina.
TOP3: Kurzeme, Latgale, Vidzeme
Dzīvot citā valstī Raitim gan nekad nav gribējies. Studiju laikā trīs mēnešus pavadīju Prāgā. Tas man ir bijis ilgākais laiks prom no mājām. Prāga ir skaista pilsēta un šī pieredze bija ārkārtīgi interesanta, tomēr es ļoti ilgojos pēc mājām. Katru dienu rakstīju mājiniekiem vēstules un beigu beigās atbēgu atpakaļ uz Latviju nedēļu ātrāk, nekā sākotnēji bija paredzēts. Tāds nu es esmu, par sevi stāsta Raitis.
Lai gan šo gadu laikā, darbojoties Impro, Raitis ir piedzīvojis daudz un dažādas zemes, tomēr vismīļākā viņam vienmēr būs Latvija. Ļaudīm, kas prasa Raitim ieteikt apceļoto galamērķu TOP3, viņš nevilcinoties atbild: Kurzeme, Latgale, Vidzeme. Izbraukājot pasauli, es esmu sapratis, ka skaistākas un mīļākas zemes par Latviju nav. Man vajag mūsu četrus gadalaikus, ar diviem tomēr ir par maz. Es esmu mērenās klimata joslas bērns. Man vajag to, kas ir šeit, atklāj Raitis. Iespējams, tieši šis ir viens no iemesliem, kāpēc Raitim vairāk patīk zemes ar ziemeļniecisku dabu.
Ceļotājam ļoti tuva ir Kanāda ar tās daudzajiem nacionālajiem parkiem, Argentīna, Čīle, Patagonija, Jaunzēlande. Savukārt viens no Eiropas mīļākajiem galamērķiem ir Norvēģija turp Raitis labprāt brauc katru gadu. Izrādās, ka šajā ziemeļu valstī grupu vadītājs ir viesojies jau gandrīz 40 reizes! Ja jāizvēlas starp dienvidu valstīm, Raitis labprāt dodas uz Korsiku: Savulaik ar tagadējo Impro valdes priekšsēdētāju Vilni Klinoviču izbraucām Korsiku ar velosipēdiem. Minoties kalnos, tu iepazīsti katru metru no tās zemes, tu zini katru bedri un kukurzni. Tas ir lieliski!
Nejauša atkalsatikšanās
Savulaik Raitis darbojās laikrakstos Neatkarīgā cīņa, Rīgas balss, vakara avīzē Spogulis. Vairāk nekā desmitgade nostrādāta Impro birojā. No 2000. līdz 2010. gadam Raitis bija atbildīgs par Impro ceļojumu kataloga vizuālo tēlu un rakstīto vārdu. Arī Impro sauklis Posies ceļam un atvelc elpu! ir tieši Raita radīts. Vēlāk trīs gadi tika nostrādāti laikrakstā Sestdiena. Kā stāsta Raitis, tas bija vāveres ritenis, tāpēc vēlāk viņš nolēma atgriezties pie gidošanas, kur sevi pilnveido jau kopš 1996. gada.
Kā sākās Raita ceļš kopā ar Impro? Viņš pats smej, ka tas ir ļoti prozaisks stāsts: Impro ciltsmāte Zinaīda Tarasova bija Raita sporta pasniedzēja universitātes Pedagoģijas fakultātē. Studiju gados abi ļoti sadraudzējās un, kā stāsta Raitis, bija labi čomi. Reiz Raitis nejauši satika Zinu uz ielas un, uzzinājis, ka viņa metusies tūrismā, nevainīgi pajokoja: Eu, Zinčik, es gribu uz Itāliju! Tev nevajag kādu, kas par mākslu pamuld? Pēc kāda laika Raitis saņēma zvanu no Zinas ar piedāvājumu doties uz Itāliju kā gidam. Sākumā tielējos un teicu, ka tā nevaru. Bet Zina pierunāja, solot, ka viss būs gaužām vienkārši. Grupai līdzi būs cilvēks, kas zina visas tehniskās nianses, bet man atliks tiešām tikai muldēt par mākslu. Sapratu, ka tas man ir pa spēkam, jo to esmu studējis, un piekritu, atceras Raitis, smejot: Laikam jau katrā jokā ir daļa patiesības. Ceļotājs braucienam rūpīgi gatavojās un, kā pats uzskata, tas izdevās veiksmīgs: Kopā ar grupas vadītāju Almu bijām ar pirkstu pa karti izskatījuši visus ceļus un pieturpunktus. Viss noritēja labi un man iepatikās. Vēlāk tajā pašā gadā Raitis devās arī uz Norvēģiju.
Apvāršņa paplašināšanas gars
Ja manā jaunībā būtu tādas iespējas, kādas ir tagad, pēdējos gados, tad es būtu bijis klasisks bekpekeris. Es būtu no tiem, kas ar mugursomu plecos dodas iepazīt plašo pasauli. Man jau no bērnības ir bijis tāds izziņas un apvāršņa paplašināšanas gars. Toreiz laukos braukāju apkārt uz tuvējām pilsētām ar velosipēdu. Jaunībā stopēju, ieskicē Raitis. Vaicāts, par ko sapņojis kļūt bērnībā, viņš atklāj, ka daudz nesapņojis: Man patika māksla, patika zīmēt. Absolvēju Jaņa Rozentāla Rīgas mākslas vidusskolu. Un pēc tam taciņa vairumam bija viena stāties Mākslas akadēmijā un kļūt par gleznotājiem. Tomēr es pa šo taku tā arī neaizgāju. Pēc Latvijas Universitātes diploma esmu vizuālās mākslas un kultūras vēstures skolotājs.
Gadiem ejot, Raita ģimene pamazām apradusi ar domu, ka viņš bieži ir prom: Es gan nevarētu teikt, ka sieva ir sajūsmā par to, ka manis bieži nav mājās. Tomēr, jāatzīst, ka tā jau arī presē strādājot bija. Vāveres ritenis. Strādājot par grupu vadītāju, pluss ir tāds, ka, ja esi mājās, tad esi tiešām klātesošs. Bieži sanāk būt prom arī svētkos, tomēr, kā atzīst Raitis, ar gadiem svētki vairs nešķiet tik svarīga dzīves sastāvdaļa: Dzimšanas dienu ir bijis pietiekami, tāpēc man nav iebildumu dažas no tām pavadīt ārpus mājām.
Ceļotājs stāsta, ka savos gidošanas braucienos laiku pa laikam ir sanācis paņemt līdzi arī sievu un dēlus: Tālākā zeme, ko esmu varējis parādīt saviem dēliem, bija Amerika. Uz 18. dzimšanas dienu aizbraucām ar vecāko dēlu, bet četrus gadus vēlāk, atzīmējot šos pašus svētkus, arī jaunāko atvasi. Arī šogad kopā dosimies izzināt pasauli. Dēliem ir sanācis izbraukt vairāk nekā sievai. Raitis atklāj, ka dēli gan viņa pēdās neies un ceļotāju grupas nevadīs. Ceļot viņiem patīk, tomēr ne profesionāli. Puiši labāk izvēlas ceļot un atpūsties, nevis ceļot un strādāt.
Protams, ka gadās ziepes
Raitis ir pārliecināts, ka, strādājot kā gidam, viss notiekošais jāmēģina uztvert mierīgi: Nevajag lieki stresot, lieki lekt uz ecēšām. Protams, ka gadās ziepes, dažādas problēmas, tomēr gida uzdevums ir darīt visu, lai šo situāciju atrisinātu. Ceļotājs dalās, ka gadu laikā gūtā pieredze ir pietiekama, lai saprastu, kādi katrā situācijā varētu būt iespējamie risinājumi. Kad no savas puses viss ir izdarīts, tad tālākais ir providences ziņā. Jāsaprot, ka es tāpat tur neko vairs nevaru izdarīt, tāpēc nav vērts satraukties. Kā būs, tā būs, nosaka grupu vadītājs.
2000. gadu sākumā Raitis ar nelielu grupu 10 cilvēku sastāvā devās uz Jaungvineju. Tūres ietvaros bija paredzēts trīs dienu pārgājiens pa Jaungvinejas salu. Mēs pabijām reālā akmens laikmetā. Pasaulē ir divi tādi reģioni, kur ļaudis aizvien dzīvo akmens laikmetā: Amazones džungļi un Jaungvinejas salas vidiene. Jaungvinejas piekrastes daļa ir apgūta, taču to, kas notiek salas vidienē, zina retais. Ir vietas, kur neviens rietumu cilvēks nav spēris kāju. Ja tomēr ir spēris, tad nav atgriezies. Toreiz, sasniedzot galamērķi, ceļotāji piedzīvoja lielu pārsteigumu. Visas trīs pārgājiena dienas lija. Mēs slājām pa totāliem dubļiem un takām. Jāsaka, ka neviens tam nebijām gatavs.
Raitis uzskata, ka cilvēkus, kam ir ceļošanas mendele, nekas nevar atturēt doties piedzīvojumos. Šiem ļaudīm nav galamērķu, kas būtu par tālu vai par nesasniedzamu. Galvenais, ko tūristam varu vēlēt veselību, veselību un vēlreiz veselību. Ja tā būs, tad var atklāties daudz jauni apvāršņi, teic grupu vadītājs.
Sākumā, kā stāsta gids, uztraukumu bijis vairāk, tomēr atbildības sajūta mazāka. Pieredze nāk ar laiku. Deviņdesmitajos gados tūrisms bija citādāks un arī tūristi citādi. Nebija interneta, nebija mobilo telefonu. Toreiz devāmies ceļā ar papīra kartēm, ieskicē Raitis. Viņš atklāj, ka, salīdzinot ar amerikāņiem, latviešu šoferi ļoti labi lasa kartes. Ja amerikānim nav piekļuves Google Maps, viņš vairs nemāk braukt. Mums šī pieredze ir no tiem laikiem, teic ceļotājs.
Visgrūtāk, Raitaprāt, ir vadīt grupas pa Latviju. Viņš ir pārliecināts, ka visi cilvēki autobusā kopumā vienmēr būs gudrāki par gidu: Viens konkrētajā apvidū ir pavadījis bērnību, citam tur dzīvo vecmāmiņa. Pa visiem kopā viņiem ir daudz vairāk informācijas, nekā gids spēj savākt. Šķiet, ka svešā zemē gidot pat ir vienkāršāk.
Ceļotājs uzskata, ka informācijas došana nav pats svarīgākais gida uzdevums. Viņaprāt, daudz vērtīgāk ir prast sakārtot un risināt tehniskās lietas. Gids ir vienīgais autobusā, kurš patiešām pārredz visu spēles laukumu. Gids zina, kāpēc šajā vietā jāuzkavējas tik ilgi un tajā tik. Gids redz kopbildi un spēj kontrolēt laiku, teic Raitis. Svarīgi arī atcerēties, ka informācijai, ko sniedz gids, nevajag būt par daudz: Nevajag visu laiku runāt, nemitīgi kaut ko stāstīt. Tā kā ceļojumos bieži izmantojam arī vietējo gidu pakalpojumus, es esmu bijis arī novērotāja ādā. Bieži piefiksēju, ka gids runā un stāsta par daudz, turklāt dalās ar faktiem, kas nevienam nav svarīgi. Vadot grupas, Raitis cenšas uzturēt balansu protams, svarīgākais tiek izstāstīts un parādīts, tomēr ne līdz pēdējam sīkumam. Kāda jēga uzliet cilvēkam informācijas spaini, kas viņam būs kā pīlei ūdens gar sāniem? Manuprāt, gidam drīzāk ir jāsakārto nepieciešamās formalitātes un jāpalīdz ceļotājam atpūsties. Nevajag cilvēku apgrūtināt ar liekiem faktiem! stāsta pieredzējušais grupu vadītājs. Raitis ir pārliecināts lai strādātu par gidu, ir jāmīl šis darbs: Es to daru tikai tāpēc, ka man tas patīk. Citādāk, manuprāt, tas nestrādātu.
Spoku stāsti
Šo gadu laikā Raitim, protams, ir gadījušies arī dažādi kuriozi. Mani vairākkārt ir mēģinājuši pierunāt rakstīt grāmatu par visiem šiem spoku stāstiem, tomēr pagaidām vēl neesmu saņēmies, smej grupu vadītājs, papildinot, ka ikdienas kuriozi gadās teju katrā ceļojumā. Galvenais saglabāt pozitīvu skatu uz notiekošo.
Piedzīvojumi uz ceļa ir bijuši pa pilnam, tomēr, kā stāsta Raitis, viss vienmēr ir atrisināts tā, kā tas bijis iespējams. Reiz, piemēram, braucot ar grupu uz Itāliju, 79. kilometrā aiz Vīnes salūzis autobuss. Raitis vaicājis šoferim, vai šis ir nopietni, uz ko autobusa vadītājs atbildējis: Oj, vecīt, šis ir ļoti nopietni! Tas bija 1999./2000. gads, kad mobilo telefonu vēl nebija, tāpēc, lai sakontaktētu kādu Latvijā, bija jāmeklē telefonbūdiņa. Itālijas apskate vēl tikai priekšā bija jādomā, ko darīt. Iedomājāmies, ka varētu sarunāt autobusu no blakus esošās Slovākijas, bet tad būtu vajadzīgas vīzas. Galu galā paņēmām austriešu busu. Viņu norīkotais autobuss bija kā kinozāle ar pacēlumu uz pakaļpusi, elegants, smalks, atminas Raitis. Viņš gan bijis pārsteigts, ka Vīnē dzīvojošais serbu šoferis ieradies viens, bez pārinieka: Vaicāju šoferim, vai viņš brauks solo, jo atpakaļceļā no Romas paredzēts nakts brauciens, uz ko vīrs atbildēja kas tad tur ko braukt! Grupa devās ceļā un viss ritēja ļoti labi, līdz brīdim, kad Itālijā šoferis paziņoja, ka par nakts braucienu nevar būt ne runas. Izrādās, bija noticis pārpratums autobusa vadītājs bija piekritis braukt garo gabalu, taču ne pa nakti. Domāju, ko lai iesāk. Ja šoferis nepiekrīt nakts braucienam, tad mēs nevaram pilnvērtīgi apskatīt Romu un Vatikānu, nevaram izpildīt programmā solīto, stāsta Raitis. Es neatradu citu risinājumu, bet atradu divas smukākās meitenes grupā. Iedevu dāmām līdzpaņemtos balzāmiņus (kas bija domāti dāvināšanai), lai apstrādā šoferi. Un izdevās! Nākamās dienas beigās kāpām autobusā, lai dotos nakts braucienā. Meitenes izdarīja lielisku darbu sakompastrēja smadzenes Austrijas šoferim, kā pienākas, ar smaidu atceras Raitis.
Reti, bet tomēr gadās, ka ceļojumā kāds nokļūst garnadžu nagos. Tās, kā stāsta Raitis, diemžēl ir nepatīkamās blaknes, kas ir tūrismā. Sargi sevi pats, tad arī Dievs tevi sargās. Ceļotājus vienmēr cenšos brīdināt sirsnīgi izstāstu, ka nevajag visur līdzi nēsāt dokumentus, mūža ietaupījumus un briljanta kaklarotas, jo lielākoties zādzības notiek tieši uz ielas. Autobuss, manuprāt, ir drošakā vieta, kur atstāt mantas pilsētas pastaigas laikā. Tomēr daudzi aizvien ir pārliecināti, ka drošāk tomēr ir visu turēt sev pie sāniem. Pat, ja iet cauri kabatzagļu ordai, teic Raitis. Lielākās problēmas ir tad, ja dokumentus pazaudē pirms kruīza vai lidojuma, jo bez pases nav iespējas doties tālāk. Ir jārēķinās, ka slikti cilvēki ir visās pasaules malās. Lai baudītu ceļojumu, iesaku klausīt gidu un sargāt savas mantas, saka Raitis.
Nevis galamērķis, bet pats ceļojums
Ja salīdzina tūrismu deviņdesmitajos gados ar mūsdienām, daudz kas ir mainījies. Viss jau ir ļoti jauki, ka Ēģiptē ir piramīdas un Atēnās - Partenons, tomēr kādreiz tie bija tikai nosaukumi un bildītes. Nebija pat doma, ka tas viss reiz tiks skatīts pašu acīm. Kad cilvēki tikko bija sākuši aktīvi ceļot, viņiem bija liela vēlme daudz redzēt un uzzināt, tāpēc ceļojumos netraucēja arī nakšņošana teltīs vai autobusos.
Arī Raitis ir piedzīvojis nakts braucienu burvību. Spilgti atceros vienu bezgala skaistu ceļojumu, kas bija vēl pirms pievienošanās Impro komandai. Toreiz, 1993. gadā, ar draugu kompāniju iekāpām Ikarus autobusā un devāmies uz Tezē klosteri Francijā. Galvenais bija nevis galamērķis, bet pats ceļojums. Nakšņojām ceļmalās, pļavās un mežos. Visi, protams, zinājām, uz ko parakstamies. Un mums nebija iebildumu. Toreiz bija citas prioritātes, citas vērtības, stāsta grupu vadītājs.
Tomēr dažus gadus vēlāk latviešu ceļotājiem parādījās pirmie Manas istabas aizkariņš ir ne pārāk tīrs un Brokastu omlete nebija pareizi izcepta.
Pēdējos gados, pēc Raita novērojumiem, domāšanā un mentalitātē latvieši daudz vairāk ir pietuvinājušies Rietumeiropas tūrismam. Domāju, ka tagad cilvēks zina, ko tieši ir nopircis. Bija brīdis, kad cilvēkam likās, ka viņš ir sakrājis naudu, nopircis ceļazīmi un ir nopircis visu, kas pa ceļam vispār var būt. Tomēr tā gluži nav un tagad ļaudis to redz, saprot, apzinās, teic pieredzējušais ceļotājs.
Raitis uzskata, ka ne tikai gidam, bet arī pašam ceļotājam ir jāgatavojas, pirms došanās iepazīt pasauli. Manuprāt, ir svarīgi saprast, uz kurieni tu brauc un kas tevi tur gaida, jo tad var izvairīties no nepatīkamiem pārsteigumiem. Ja cilvēks ir sagatavojies, viņam nav nepamatotu pretenziju, spriež Raitis. Viņš ir novērojis, ka latviešu ceļotāji bieži grib aizbraukt uz citu zemi un pamācīt vietējos dzīvot. Tomēr tā vietā vajadzētu atcerēties, ka mēs ceļojam, lai iepazītu citas zemes un to kultūru tieši tādu, kāda tā ir.
Grūtākais ceļojums
Fiziski smagākais Raita ceļojums ir bijis uz Etiopijas ziemeļiem un Džibutiju. Šobrīd šis Impro ceļojums vairs netiek piedāvāts citu iemeslu dēļ. Brauciena ietvaros vairākas dienas tiek pavadītas Danakila tuksnesī tas ir Lielās plaisas jeb lielā Rifta ielejas sākuma gals, kas atrodas zem jūras līmeņa un ir karstākā vieta pasaulē. Lai gan karstuma rekords ir fiksēts Nāves ielejā, tomēr, ja ņem vērā vidējo gaisa temperatūru visa gada griezumā diennaktī, tad Danakila tuksnesis tomēr izcīna pirmo vietu šajā katgorijā.
Mēs tur braucām iespējami vēsākajā laikā janvāra vidū, tomēr tik un tā ēnā bija +45 grādi pēc Celsija. Tas ir grūti un ļoti smagi. Tās ir dehidrācijas briesmas, ir jādzer ļoti daudz ūdens, kas, protams, nav pieejams auksts, bet gan pusvārīts. Kāda joda pēc tur braukt? Kāpēc mocīties? Atbilde ir vienkārša šajā vietā ir absolūti unikālas dabas ainavas, tajā skaitā, piemēram, Irtales vulkāns, kurā ir atvērts krāteris ar burbuļojošu lavu. Tur atrodas viens no četriem lavas ezeriem pasaulē. Ja ir iespējams pie šī krātera katliņa nonākt sešu metru attālumā, tas ir ārkārtīgi ekskluzīvi, dalās Raitis. Šobrīd gan lavas līmenis ir nokrities, tāpēc lavas ezeru iespējams skatīt ne no sešu, bet no 20 metru attāluma.
Lai turp nokļūtu, ar džipiem jābrauc pa lavas laukiem un noslēgumā vēl jāmēro 12 kilometrus garš pārgājiens naktī. Tomēr skati ir bezgala skaisti, atklāj Impro gids. Gatavoties braucienam Raitim ar informāciju palīdzēja kolēģi, kas tur bija bijuši. Vaicāti, vai brauktu uz šo vietu otrreiz, daudzi teica, ka nē. Arī Raitis atzīst, ka uz šo jautājumu atbildētu tāpat: Ja ļoti, ļoti vajadzētu, tad jau, protams, brauktu, bet nelabprāt. Tas ir fiziski smagi. Manuprāt, karstums ir daudz grūtāk paciešams nekā aukstums. Vienreiz turp aizceļot tā ir ļoti laba pieredze. Ar to pietiek.
Raitaprāt, Etiopija ir viena no zemēm, uz kuru var sagatavot vismaz četras pilnīgi dažādas tūres. Šī valsts piedāvā iepazīt eksotiskas ciltis, unikālus dabas objektus, pārsteidzošu kultūru. Tā ir vieta, kur var vēl un vēl atgriezties, turklāt katrreiz redzēt ko jaunu.
Ir vairākas valstis, īpaši lielās valstis, kur iespējams uztaisīt 10 dažādas tūres, kas ir tik pašpietiekamas. Kā piemēram, ASV, Ķīna, Indonēzija. Tās atrodas vairākās atšķirīgās dabas zonās, kur ir radikāli atšķirīgas dabas ainavas. Katra tūre ir jaunatklājums. Manuprāt, nevar teikt, ka pazīsti ASV, ja esi bijis tikai Ņujorkā. Tūrisma iespējas ir neizsmeļamas. Pasaule ir šķietami maza, bet tomēr pietiekami liela, lai dzīves laikā neaptrūktos vietu, ko redzēt. Es ceru, ka izziņas gars ļaudīm nekad nepazudīs! teic Raitis.
Meklēt nezināmo zināmajā
Vadot grupas, Raitis pieturas pie moto: Jebkurā situācijā izdarīt labāko, kas ir iespējams. Bet par pārējo neiespringt. Vaicāts, ko pieredzējušais grupu vadītājs varētu ieteikt jaunajiem censoņām, kas vēl tikai sper pirmos soļus gidošanā, viņš saka, ka pats galvenais ir iemīlēt un mīlēt šo darbu pārējais notiks pats no sevis.
Tuvojoties Impro 30. dzimšanas dienai, Raitis novēl turpināt jau iesākto! Novēlu iet līdzi laikam. Mēs mainamies, tūrists mainās, situācija pasaulē mainās. Viens no Impro galvenajiem darbības virzieniem ir meklēt nezināmo zināmajā jeb atrast jaunas nišas, kā atkal pavērt priekškaru uz tām ainavām, kas it kā ir zināmā istabā, bet ir bijušas paslēptas. Lai tas izdodas arī turpmāk! teic Impro grupu vadītājs.
"Impro" ir komanda, kur katrs tās dalībnieks ir ceļojuma veiksmes atslēga. Savā jubilejas gadā vēlamies iepazīstināt ar mūsu plašo komandu. Visu 2024. gadu pirmdienās dalīsimies ar gidu atmiņu stāstiem, klientu pieredzēm, kā arī ar spilgtākajiem mūsu darbinieku ceļojumu mirkļiem, savukārt katra mēneša trešā trešdiena būs veltīta šoferu piedzīvojumiem uz ceļa. Sekojiet līdzi ierakstiem mūsu sociālo tīklu kontos un mājaslapā! Ceļojam mēs, ceļojat jūs!
Teksts: Sintija Dzerkale
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" gids Raitis Strautiņš