Laimonis Petrusevičs Impro ceļotājus ved augstākos un zemākos kalnos jau kopš 1995. gada. Kādreiz, bērnībā, klausoties tēva stāstos par to, cik kalnos ir skaisti, Laimonis prātoja, vai viņam reiz būs iespēja tos redzēt. Vēlāk dzīvē viss sakārtojās tā, lai tas notiktu.
Pirmoreiz kalnus Laimonis redzēja, dienējot Aizbaikālā: “Ātri vien sapratu, ka kalni ir mana stihija. Domāju, kā lai pie tiem atgriežos.” Atbraucot mājās, Laimonis vērsās pie sava skolotāja, kas bija aktīvs kalnos gājējs, vaicājot pēc iespējām doties kādā kalnu piedzīvojumā, uz ko skolotājs atbildēja: “Braucam nākamvasar kopā!” Vēlāk, vēl pirms vasaras pienākšanas, skolotājs piedāvāja doties uz kalnu tūru instruktoru semināru. Laimonis par šo ideju bija skeptisks: “Es skolotājam atgādināju, ka neesmu taču bijis kalnos. Kā es braukšu uz tādu semināru? Tomēr viņš iedrošināja – tur puse grupas būšot ar tādiem, kā es. Un es aizbraucu!” Pēc kārtīga pārgājiena pievarēšanas, semināra dalībnieki sēdēja ap ugunskuru un dalījās ar saviem iespaidiem. Skolotājs toreiz Laimonim noteica: “Rēķinies, ka tava dzīve būs saistīta ar grupu vadīšanu.” Laimonis pasmējās, tomēr skolotāja pareģojums izrādījās patiess – vīrietis organizē un vada ceļotāju grupas pa kalniem jau kopš 1974. gada. “Visus savus atvaļinājumus esmu pavadījis kalnos. Visu laiku eju – grūtākus, vieglākus pārgājienus, bet eju," saka ceļotājs.
Daba Laimonim ir patikusi jau no puikas gadiem. “Māte ar tēvu izšķīrās un visi lauku darbi tika man. No 14 gadu vecuma pļāvu sienu, skaldīju un nesu malku. Visu, ko vajadzēja. Sākumā uz kalniem braucu tikai tad, kad mātei biju sienu sapļāvis,” dalās Laimonis. Strādājot Valmierā, viņš bieži domāja, ko darīs pilsētā, kad būs pienācis pensijas vecums. Lai gan sākotnēji Laimoņa sieva nevēlējās dzīvot laukos, abi attapās tieši tur. “Dzīvojam Braslavas pagasta “Salniekos”. Tuvumā ir mežs – ogas, sēnes, malka. Tikai jāpastrādā,” smej ceļotājs. Pēdējos gadus Laimonis dodas iekarot kalnos vidēji 4-6 reizes gadā, savukārt atlikušo laiku labprāt pavada, iekopjot savu īpašumu.
Laimoņa satikšanās ar “Impro” notika 1995. gadā, neilgi pēc aģentūras dibināšanas. Toreiz Uldis Alksnis paaicināja vīrieti novadīt grupu uz Monblānu: “Viss sākās ar to, ka paziņa mani aicināja doties ar “Impro” uz Monblānu kā grupas dalībniekam. Kad ieraudzīju ceļazīmes cenu, sapratu, ka nevaru to atļauties. Ceļojums maksāja 192 latus, bet mana mēnešalga bija tikai 30 lati. Bērni bija mazi, mācījās skolā – man nebija iespējas tur aizbraukt, lai arī kā gribētos. Tomēr visu mainīja saruna ar Uldi. Viņš piedāvāja vadīt 14 man pazīstamos Valmieras ļaudis, kas bija pieteikušies šim braucienam. Uldis noteica: “Vadi savējos un – ne tu man, ne es tev!” Beigās gan sanāca vadīt ne vien valmieriešus, bet arī visus pārējos ceļotājus, tomēr jutos pagodināts par šo iespēju,” atminas Laimonis. Un tā sākās viņa ceļš kopā ar “Impro”.
Pārgājienam jānobriest gan fiziski, gan morāli
Pēc brauciena uz Monblānu sekoja ceļojums uz Norvēģiju, kas ilgu laiku bija Laimoņa sapņu zeme. Šo gadu laikā sasniegtas virsotnes dažādās pasaules malās, lielākoties Eirāzijā.
Laimonim ļoti mīļa ir Nepāla. Pirmoreiz viņš tur viesojās 2002. gadā, bet pēcāk brauca vēl. Arī nākamais ceļojums paredzēts tieši uz turieni. Nepālā Laimonis ir saticis neskaitāmi daudz sirsnīgus cilvēkus, viens no viņiem – šovasar pat apciemoja Laimoni Latvijā: “Pie mums viesojās fantastisks puisis, kurš vairākkārt ir bijis mūsu gids Nepālā. Ilgus gadus viņam teicu, ka gribu parādīt Latviju, pamācīt, kā ar bitēm darboties. Šogad augustā viņš beidzot atbrauca pie mums. Izstaigājām mežus, purvus, gājām arī pie bitēm.”
“Dodoties kalnos, ir labi, ja ir divi grupas vadītāji. Viens soļo ar aizmugurējiem, bet otrs – vada spici. Kalnu grupās ir savas īpatnības. Visbiežāk braucu tandēmā ar Anitu Kuzmu – mums ļoti labi saskan,” dalās Laimonis. “Lai dotos kalnos, ir jāgatavojas. Jāpaiet vienā, otrā, trešā vietā. Pamazām jāpieradina organisms. Tāpat ļoti svarīgi ir arī morāli nobriest pārgājienam. Bieži vien, kad aizeju uz “Impro” grupas konsultāciju pirms brauciena, paskatos uz zālē sēdošajiem un saprotu, ka visapkārt ir pazīstamas sejas. Cilvēki man bieži saka, ka viņi ir pieteikušies braucienam tikai tāpēc, ka pamanījuši, ka es vadīšu grupu. Tas silda sirdi – apziņa, ka cilvēkiem ir paticis. Viņi man uzticas!” Vadot grupas, Laimonis pieturas pie moto “Būt cilvēkam!”
“Es cenšos cilvēkus nebiedēt, bet tā vietā izskaidrot un iedrošināt. Vairums ļaužu 5000 metru augstumā nav bijuši. Es stāstu, ka virzīsimies augšup pa puskilometru dienā. Organisms pa to laiku pieradīs un viss būs kārtībā. Kad cilvēki uzkāpj, tad saprot, cik tas ir skaisti. Un tad ir grūti doties mājup. Bieži vien acīs ir asaras.” Tomēr “kalni ir kalni”, nosaka Laimonis, atgādinot, ka pārgājienos vienmēr jāseko grupas vadītāja norādījumiem.
Viņš uzskata, ka vienam doties kalnos nav prāta darbs. “Tiem, kas man saka, ka vieni paši plāno doties uz Norvēģiju, es vienmēr atbildu: “Tu traks, vai?” Automašīnas vadīšana ļoti nogurdina. Kur cilvēks var gūt spēku, lai dotos kalnā? Tas nav nopietni,” teic pieredzējušais ceļotājs. Viņš ir pārliecināts, ka uz kalniem vislabāk ceļot mazākās vai lielākās, bet grupās. “Autobusā tu atpūties, paguli un, kad jāiet, esi možs gājējs. Ejot grupā, ir drošības sajūta, jo vienmēr blakus būs cilvēki, kas nepieciešamības gadījumā atbalstīs. Piepalīdzēt otram nav grēks! Turklāt, ļoti svarīgs ir arī dalīšanās prieks – ar redzēto, piedzīvoto, pārdzīvoto,” domā grupu vadītājs.
“Es varu, tāpēc es vadu!”
Vīrietis uzskata, ka ceļotāju grupas kalnos jāvada pieredzējušam cilvēkam, iesācējs to nevar. Vispirms jāiet kā dalībniekam, lai gūtu skatu no malas. Protams, jābūt arī fiziski spēcīgam un noturīgam pret stresu. “Ir jāprot runāt ar cilvēkiem, dažkārt jābūt arī zibensnovedējam,” māca Laimonis.
Grupu vadīšanu Laimonis neuzskata par darbu, bet drīzāk savu hobiju, tāpat kā biškopību, ar kuru aizrāvies pēdējos ~20 savas dzīves gadus. “Es varu, tāpēc es vadu. Un man tas ārkārtīgi patīk! Savulaik nodarbojos ar orientēšanos – arī tas noteikti palīdzēja trenēt intuīciju un attīstīties kā grupu vadītājam,” teic Laimonis. Viņš atklāj, ka kādreiz ir gadījies arī nomaldīties kalnos, tomēr beigās vienmēr viss atrisināts. “Grupu vadītājam jāprot meklēt izeja no bezizejas. Nekad nedrīkst nolaist rokas! Uzskatu, ka ceļotājiem viss nav jāzina, lai lieki nebūtu jāsatraucas,” domā Laimonis. Mūsdienās, protams, viss kļuvis vienkāršāk – tagad, izmantojot GPS navigāciju, tālu no vajadzīgās takas nemaz nevar aizklīst.
“Jau vairākas reizes saku, ka šis jau laikam būs mans pēdējais gājiens, tomēr atkal un atkal metos jaunos izaicinājumos. Ir grūti apstāties.. arī 81 gada vecumā. Tomēr mans nākamais ceļojums, kas paredzēts uz Nepālu, šobrīd šķiet, ka tiešām būs pēdējais kā grupas vadītājam. Vēl jau, iespējams, kaut kur aizdošos kā grupas dalībnieks. Tik, cik varēšu, tik ceļošu. Nav vairs tik viegli, kā jaunībā – skatos, vai un kur varu,” teic pieredzējušais grupu vadītājs. Šobrīd ceļotājs sapņo par ciemošanos Islandē, tur vēl nav sanācis pabūt.
Nav tāda vārda “nevaru”
“Ļoti gribētu arī mazbērniem parādīt kalnus. Viņi man kopā ir astoņi.” Kad Laimoņa vecākā mazmeita absolvēja vidusskolu, viņa esot teikusi: “Man nevajag dāvanas, bet es labprāt aizbrauktu ar vecotēvu uz kalniem,” un tā nu abi izbaudīja kopīgu ceļojumu “Eiropas Alpu krustpunktā”. Šādi aizsākās tradīcija – katru vasaru kopā doties vismaz vienā kopīgā ceļojumā kalnos. Ik pa laikam mazmeita skubināja vecotēvu uzvest viņu arī Monblānā. “2018. gada vasara man bija ļoti saplānota, tomēr neplānoti izkrita brauciens uz Norvēģiju. Nospriedu, ka ir ļoti labs brīdis, lai brauktu uz Monblānu. Savācāmies deviņi cilvēki, iznomājām busiņu un devāmies ceļā. Mazmeitai tobrīd bija 25, man 75, bet Latvijai – 100. Tas bija ļoti simbolisks kāpiens Monblānā,” stāsta Laimonis.
Arī Laimoņa vecākā meita iet tēva pēdās. Pirmoreiz Laimonis paņēma savu atvasi līdzi ceļojumā kalnos, kad viņai bija 14. Toreiz meita dikti vaidējusi, cik tas ir grūti, tomēr Laimonis mācījis: “Inese, nav tāda vārda “nevaru”! Ir grūti, bet visu var pārvarēt!” Zīmīgi, ka 2018. gadā, kāpjot Monblānā, meita Inese tos pašus vārdus veltīja savai meitai, teic Laimonis.
Laimonis atzīst, ka ceļojumi viņu uzlādē: “Citreiz, mājās strādājot, piezogas sajūta, ka daru neizdarāmu darbu, tomēr tad atceros, ka kalnos gāja vēl grūtāk. Un darbiņš uzreiz labāk veicas. Ceļošana sniedz iespēju baudīt skaistumu, ko nav iespējams nopirkt par nekādu naudu. Iesaku to katram – ceļot, kad vien un cik vien var,” saka Laimonis.
Lai gan vīrietis mīl ceļot, pavisam pārvākties uz dzīvi citur viņš nekad nav gribējis: “Priecājos par savu Latviju, tā man ir ļoti tuva. Es labprāt ceļoju un apskatu pasauli, tomēr pēc tam – ar lielu prieku atgriežos mājās.”
Tuvojoties “Impro” 30. dzimšanas dienai, Laimonis vēl turpināt, kā līdz šim: “Es vienmēr visiem iesaku “Impro”. Tā ir aģentūra, uz kuru var paļauties. Katrs no “Impro” komandas vēlas izdarīt, kā labāk, tāpēc man nekad nav bijis kauns pārstāvēt šo firmu. Novēlu neapstāties un iet uz priekšu!”
"Impro" ir komanda, kur katrs tās dalībnieks ir ceļojuma veiksmes atslēga. Savā jubilejas gadā vēlamies iepazīstināt ar mūsu plašo komandu. Visu 2024. gadu pirmdienās dalīsimies ar gidu atmiņu stāstiem, klientu pieredzēm, kā arī ar spilgtākajiem mūsu darbinieku ceļojumu mirkļiem, savukārt katra mēneša trešā trešdiena būs veltīta šoferu piedzīvojumiem uz ceļa. Sekojiet līdzi ierakstiem mūsu sociālo tīklu kontos un mājaslapā! Ceļojam mēs, ceļojat jūs!
Teksts: Sintija Dzerkale
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" gids Laimonis Petrusevičs