'Vairs nekad' jau 29 gadus – saruna ar 'Impro' gidi Andu Vīksnu

Anda Vīksna uzsāka ceļojumu gida karjeru deviņdesmito gadu beigās, vadot savu pirmo "Impro" ceļotāju grupu uz Slovākiju. Šajā piedzīvojumu pilnajā braucienā notika viss, kas vien varēja notikt – no negaidītiem izaicinājumiem robežkontroles punktā līdz divu ceļotāju nozagto pasu meklēšanai Krakovas miskastēs un dramatiskam slimnīcas apmeklējumam Prāgā. Atgriežoties mājās, Anda “Impro” ciltsmātei Zinaīdai Tarasovai apņēmīgi solīja: “Vairs nekad! Pilnīgi izslēgts!” Tomēr, kā tas nereti dzīvē mēdz notikt, šis “vairs nekad” pārvērtās par 29 gadus ilgu ceļojumu piedzīvojumu sēriju, kas sniegusi ne tikai neaizmirstamus mirkļus, bet arī dziļas atziņas un jaunas draudzības, pārvēršot katru braucienu par unikālu stāstu. 

“Mana pirmā iepazīšanās ar “Impro” notika, ja nemaldos, 1995./1996. gadā. Skola, kurā strādāju, mācību olimpiāžu uzvarētējiem par  labajiem rezultātiem organizēja ceļojumu kopā ar “Impro”. Grupu vadīja Daiga Lejiņa, mana kādreizējā studiju biedrene. Atminos, ka kādu vakaru Vīnē Daigai vaicāju, kā viņa nokļuva pie grupu vadīšanas, ja pēc izglītības ir darbmācības skolotāja. Viņa teica, lai atnāku uz “Impro” parunāties,” atceras Anda. 

Katra nākamā reize, vadot grupas, protams, kļuva arvien vieglāka. Kā stāsta Anda, gida darbs ne tikai izaicina, bet arī bagātīgi apbalvo: “Strādājot skolā, ir jāpaiet laikam, lai bērni novērtētu to, ko esi viņiem devis. Ceļojumos atgriezeniskā saite saņemama uzreiz. Ja cilvēkiem patīk, to uzreiz var redzēt. Es daru šo darbu, lai sniegtu cilvēkiem pozitīvas emocijas.”

Zaļš koferis ar oranžiem apelsīniem

Šo 29 gadu laikā Anda ir iepazinusi ļoti daudzas zemes – neskaitāmas reizes viesojusies Ungārijā, Slovākijā, Čehijā, Grieķijā, Itālijā un daudz kur citur. Neaizmirstamākais Andas ceļojums bija Amerikas iepazīšana 2000. gadā. “Spilgti atceros lidojumu ar helikopteru Lielajā kanjonā – tā “wow” sajūta, kad atrodies kaut kā tik grandioza priekšā, ir neaprakstāma.” Neilgi pēc ceļojuma pa Ameriku, Anda viesojās Izraēlā, uz kuru veda sava mūža lielāko grupu – 58 cilvēkus. Tomēr Andas iemīļotākā zeme ir Itālija. “Ko tur slēpt? Itālija ir mana mīlestības zeme!” teic ceļotāja.

Vēl ļoti simpātiska grupu vadītājai šķiet Grieķija. “Īpaši izbaudīju ceļojumus uz Grieķiju, kad tā vēl nebija tūrisma samaitāta. To viesmīlību, ko toreiz bija iespēja sajust, šķiet, vairs nav iespējams piedzīvot,” domā Anda. Viņa atminas kādu braucienu, kurā viesnīcnieka  aicinājums uz glāzi vīna un nesaklausītā atbilde, ka Anda nebūs viena, bija liktenīgi, lai vakars izvērstos par vienu no aizraujošākajiem ceļojuma momentiem. “Kad uz aicināto glāzi vīna ieradās lielākā daļa grupas, viesnīcnieks it nemaz nesamulsa – visi draudzīgi dzērām vīnu, dejojām, dziedājām. Tas bija patiešām lieliski!” Kādreiz ceļojums uz Grieķiju un atpakaļ ilga 17 diennaktis, no kurām piecas naktis bija jāpavada autobusā, atminas Anda, tomēr tas nemazināja ceļotprieku.  

“Grieķija un Itālija ir manas zemes. Es ļoti labi jūtos tur, kur ir vieglums, sievišķīgums. Spānijā, piemēram, man trūkst tās dzirkstelītes, kas nepieciešama, lai vadīšana izdotos uz visiem 100!” stāsta Anda, papildinot, ka, viņasprāt, ceļojumi uz Spāniju ir jāvada vīrietim. Kā savulaik sacīja Andris Kārkliņš, kurš bija izcils Spānijas gids: “Spānijā ir jābūt vecim!”

Sākotnēji Anda grupu vadīšanu apvienoja ar darbu skolā – brauca skolēnu brīvlaikos, vasarās. Tomēr pienāca brīdis, kad bija jāizvēlas par labu vienai no šīm profesijām: “Pēc vasaras brīvlaika vienmēr ierados skolā nosauļojusies un ar kādu jaunu ārzemju kleitiņu mugurā. Pieļauju, ka dažiem skolotājiem tas nebija pa prātam. Pienāca brīds, kad skolas direktore mani pasauca pie sevis un teica, ka, lai gan viņai viss, ko daru, patīk, kolēģi esot sākuši burkšķēt. Tad nu izdarīju izvēli par labu “Impro” – 2000. gadā aizgāju no skolas.” Andas pēdējā audzināmā klase izlaidumā savai mīļajai skolotājai uzdāvināja zaļu koferi, kas bija piepildīts ar oranžiem apelsīniem. Anda uzskata, ka tā bija zīme, ka viss notika tieši tā, kā tam jānotiek. 

Turpmākajos gados Anda ļoti aktīvi apceļoja pasauli kopā ar “Impro” ceļotāju grupām: “Bija reizes, kad uz robežas no viena autobusa pārkāpu otrā. Atceros, ka vienreiz iepriekšējā autobusā aizmirsu visas savas "gudrību grāmatas". Toreiz viss bija pierakstos – katrā ceļojumā man līdzi bija kādas divas, trīs mapes ar informāciju. Tomēr ātri vien sapratu, ka "gudrību grāmatas" man ir kalpojušas tikai kā drošības spilvens. Zināšanas jau sen bija nostiprinājušās galvā,” atminas pieredzējusī grupu vadītāja.

Anda atklāj, ka viņa nekad nav kautrējusies cilvēkiem pateikt, ja kaut ko nezina. Viņasprāt, gids nekādā gadījumā nedrīkst stāstīt blēņas vai izgudrot gada skaitļus, tā ir viņa profesionālā atbildība. “Ja nevaru uzreiz atbildēt uz kāda ceļotāja jautājumu, pasaku, ka tūlīt noskaidrošu. Mūsdienās telefons ar interneta pieslēgumu ir lielisks palīgs. Es nevaru zināt visu, turklāt latviešu interese par botāniku un zooloģiju ir tiešām neizsmeļama,” smej Anda. “Man patīk cilvēki, kuri ceļojumā brauc zinoši un jau iepriekš kaut kur ir "parakājušies". Man ar viņiem ir interesanti. Ceļojumos ļauju un pat aicinu arī citiem izteikties.” Ceļotāja atzīst, ka viņa ir par jebkurām tehnoloģijām, ieskaitot mākslīgo intelektu, tikai jebkuru informāciju jāpārbauda.

Gadiem ejot, Anda “Impro” ir “pielaikojusi” arī citas profesijas, ne tikai gida un grupu vadītāja darbu: “Izņemot grāmatvedību, jo ar skaitļiem man attiecības veidojas pagrūti, šķiet, esmu izmēģinājusi visu. Darbs pārdošanas daļā man bija milzīga skola – iemācījos novērtēt,  ko piedāvāt, ja cilvēks par galamērķi vēl nav izšķīries. Redzēju ļoti dažādas cilvēku emocijas. Ļoti patika darboties kā kuratoram – komunicēt ar sadarbības partneriem ārzemēs, veidot jaunus maršrutus. Daudzi no tiem vēl šobrīd ir apritē. Tas priecē! Tomēr jāsaka, ka vislabāk es jūtos, vadot grupas.” Vēlāk bija periods, kad Anda uz brīdi atgriezās skolā, pēc tam – atkal aizgāja. 

“Tev ir pusstunda laika izdomāt!”

Anda atklāj, ka “Impro” viņas dzīvē spēlē ļoti lielu lomu. Tā nav tikai darba vieta, tā ir daļa no viņas dzīves. “Pavisam nesen, tiekoties ar savām studiju biedrenēm, es teicu: “Man ir divi pamatdarbi, divi bērni un viens vīrs!”  

“Pateicoties “Impro”, es iepazinu savu vīru. Pateicoties “Impro”, izveidojās mana ģimene. Pateicoties “Impro”, esmu ieguvusi mūža draugus,” stāsta Anda. “Ja blakus ir cilvēks, kurš saprot karuseli, kurā esi iekšā, tad viss ir ļoti viegli. Esmu bezgala pateicīga savam vīram par šo sapratni.” Anda ļoti spilgti atminas gadījumu, kad 2003. gada vasarā, esot dekrēta atvaļinājumā, viņa saņēma zvanu no “Impro” direktora. Kolēģim, kurš vadīja pasūtījuma grupu uz Itāliju, Polijā  bija pazudusi pase: “Dēlam bija gadis un daži mēneši. Stāvēju dārzā, lasīju upenes. Un te pēkšņi zvana direktors: “Mums nav variantu! Tev ir pusstunda laika izdomāt – jā vai nē!” Šis zvans mani pārsteidza nesagatavotu!” Turpmākajā pusstundā Anda ar dēlu pie sāniem un upenēm rokās mēģināja saprast, kas notiek. “Pirmais, kurš teica, ka man ir jābrauc, bija mans vīrs. Nākamajā dienā es jau biju Vīnē!” Un šis, kā stāsta Anda, nav vienīgais šāds gadījums: “Laiks apdomāšanai vienmēr ir tieši tik īss, lai es nosvērtos par labu braukšanai.”

Mīlestību pret ceļošanu ir iemantojušas arī Andas atvases – dēls Roberts un meita Anna. “Jūtu, ka meitai iekšā arī ir tas dzinulis, ka braukt ir forši. Viņa sāka braukt man līdzi, kad bija vēl ļoti maziņa, tagad turpina. Tomēr profesionālo virzienu meita ir izvēlējusies pavisam citu. Braucot ceļojumos kopā ar grupām, Anna man vairākkārt ir teikusi: “Mammu, es tādu darbu nekad nevarētu darīt!” Robertam savukārt vairāk prātā ir bizness, kaut es viņu nevaru iztēloties, sēžot pie ekseļa. Redzot, kā viņš uztver pasauli un komunicē ar cilvēkiem, manuprāt, viņam itin labi piestāvētu darbs tūrismā,” prāto Anda.

Vēja ātrums – trīs teltis sekundē

“Darbojoties “Impro”, esmu ieguvusi mūža draugus. Draugus, kas ir pārbaudīti ar uguni un ūdeni. Viņi nav jāredz katru dienu, lai saprastu, ka ir manējie,” stāsta Anda. Viens no šādiem cilvēkiem Andai bija Zina. “Viņa bija mana dzīves skolotāja, kura iemācīja gan to, kā vērot pasauli, gan to, kādai jābūt attieksmei pret dzīvi. Ja viņas nebūtu, es nebūtu tur, kur esmu šobrīd. Bez viņas man nebūtu tādu draugu un ģimenes. Manuprāt, Zina ļoti labi prata radīt kodolu, kolektīvu, komandu.” Anda apbrīno, kā Zina spēja uzburt to atmosfēru, kas savulaik valdīja leģendārajās “Impro” ballēs. Protams, lai taptu tik grandiozs pasākums, tika ieguldīts milzīgs darbs, piesaistīti režisori un mākslinieki. “Tas ir apbrīnojami! Ķīpsalas halli piepildīja cilvēki ar vienādām interesēm, mīlestību pret ceļošanu. Cilvēki sanāca kopā, lai pēc iespējas ātrāk tiktu pie jaunā “Impro” ceļojumu kataloga un izlemtu, kurp kopā aizceļot nākamajā gadā,” nostaļģiski stāsta Anda. Ar lielu prieku tiek piminēti gidu priekšnesumi ballēs un, protams, arī cītīgā gatavošanās tiem. Tādu balli, kā toreiz, Andasprāt, vairs neizdosies pieredzēt, jo ir mainījušies gan laiki, gan ceļotāji. 

Kādreiz pēc kopīgajiem braucieniem ceļotāji labprāt satikās, lai apmainītos iespaidiem, atrādītu fotogrāfijās iemūžinātos mirkļus un kavētos atmiņās par braucienu. Mūsdienās tas ir retums. “Man ir viena grupa no 1998. gada, ar kuru es braucu uz Grieķiju. Mēs darījām, es nebaidos lietot šo vārdu, neprātīgas lietas. Mēs drēbēs peldējāmies kaimiņu viesnīcas baseinā. Mēs gājām kalnos medīt bruņurupučus (pēc tam gan uzzinājām, ka cietajos zāles kumšķos labprāt mitinājās skorpioni). Mēs katru vakaru kopā gatavojām vakariņas, dzērām vīnu un dziedājām. Mēs baudījām ceļojumu un dzīvi. Tas bija fantastisks brauciens!” Anda spilgti atceras, kā grupas dalībnieki kopā svinēja Regīnas kundzes dzimšanas dienu. Ceļotāji izdomāja, ka jubilāre būs dieviete Elektra, kuru pārējie ceļotāji sveiks ar dažādiem priekšnesumiem. “Tas pārvērtās par riktīgu grieķu dievu saietu! Smieklīgākais, šķiet, bija priekšnesums, kurā divi kautrīgi vīri pieticīgos no dvieļiem darinātos "grieķu dievu kostīmos" uz ačgārni apgriezta galda nesa mīlas dievieti Afrodīti (sarkanā naktskreklā, kas bija atzīts par labu esam mīlas dievietes ietērpam). Diviem citiem kungiem rokās bija grīdas mazgājamās birstes ar “ļerpatām”, kas kā palmas lapas tika izmantotas vēdināšanai. Finālā apsveikumam grieķu valodā tika nolasītas visas pieklājības frāzes, kas brauciena sākumā tika izdalītas ceļotājiem. Tas bija fantastisks pasākums!” 

Ar daļu no šīs grupas biedriem Anda uztur kontaktu arī pašlaik. “Mēs bijām pilnīgi sveši cilvēki, kas kļuvām par draugiem. “Grieķi” – tā mēs viens otru dēvējam. Pēc liktenīgā Grieķijas brauciena kopā esam devušies uz Spāniju un Kipru, piedzīvojuši vairākus kopīgus pārgājienus, apmeklējuši teātra izrādes. Mums ir kopīga Whatsapp grupa, kurā viens otru apsveicam svētkos vai lūdzam pēc padoma, ja tāds nepieciešams. “Grieķi” ieradās arī uz raudzībām pie maniem bērniem. Tas ir stāsts, kas mūsu laikos noteikti šķiet nereāls. Tas ir stāsts ar pievienoto vērtību!” ir pārliecināta Anda.

Salīdzinot ceļotājus deviņdesmito gadu beigās un tagad, Anda izceļ, ka ļaudis kļuvuši izvēlīgāki. “Toreiz cilvēks varēja gulēt teltī, kaut gan vēja ātrums bija trīs teltis sekundē. Tagad, šķiet, par to naudu, kas samaksāta, viens otrs cilvēks sagaida, ka viņam apliks lacīti ap kaklu un vēl pabaros,” teic pieredzējusī grupu vadītāja. Protams, ir ļoti jauki, ka mūsdienās ceļotājiem vairs nav jātīra zobi minerālūdens pudelē Polijas mežā, tomēr, kā uzsver Anda, ir lietas, par kurām ceļotājiem pašiem būtu jāparūpējas – viena no tādām, piemēram, ir pozitīvs skats uz pasauli un spēja domāt, rīkoties "ārpus rāmja". Anda ir pārliecināta, ka cilvēki, kas ceļo, pēc būtības ir labestīgi un ieinteresēti pasaules izzināšanā. To nīgro, kas iemaldās, ir maz.

Darbs, kurā prieks ir neizbēgams

“Es pēc definīcijas esmu baudītāja! Es izbaudu visus ceļojumus arī tad, ja esmu darbā. Es baudu sabiedrību, baudu apkārtni. Protams, tas ir darbs. Bet tas ir darbs, kurā prieks ir neizbēgams,” par savu profesiju stāsta Anda. Viņasprāt, ļoti svarīgi grupu vadītāja/gida darbā ir iedot grupai virzienu: “Arī no tevis ir atkarīgs, vai cilvēki ēdīs sausiņus viesnīcas numuriņā vai kopā ar tevi dosies baudīt valsts nacionālos ēdienus, dzērienus. Es allaž iedrošinu un piedāvāju izvēles, lai gūtu maksimāli daudz emociju, jo tā ir patiesā ceļojuma misija. Dzīve ir spēle, no kuras jāgūst bauda!” 

Tā kā Andai ir pedagoga prasmes un izpratne, kā efektīvāk cilvēkiem nodot zināšanas, kā arī liela pieredze gida ampluā, viņa ir bijusi lielisks piemērs “Impro” jaunajiem gidiem. “Kā kļūt par labu gidu? Tādas vienas receptes nav! Tā recepte slēpjas personībā. Ja tu esi cilvēks, kas ir spējīgs sajust otru, māki rūpēties par līdzcilvēku, pakārtojot savas intereses, tad, manuprāt, ir izredzes kļūt par lielisku gidu.” Viņa atklāj, ka “Impro” gidu kursos, kas tiek organizēti ik pēc pāris gadiem, ir iespējams gūt vērtīgu pieredzi un zināšanas, lai saprastu, vai šī profesija cilvēkam ir piemērota. Viņa ir pārliecināta, ka gidam ir jābūt interesantam cilvēkam, ļoti spilgtai personībai: “Tur nevar strādāt pelēkā pele, kura iet gulēt 21.00 un mostas 06.15 un kurai nekāda cita programma nav pieņemama.” Gidam ir jābūt radošam, atvērtam, jūtīgam, bet tajā pašā laikā emocionāli stabilam un spējīgam darboties stresa situācijās. Ir jābūt atraktīvam, dedzīgam un mazliet  avantūristam, jābūt gatavam mesties piedzīvojumos un "pavilkt" līdzi arī citus. “Vai tas viss var būt vienā cilvēkā? Protams, ka nē. Bet pamata vērtībām ir jābūt. Viens būs bezgala atraktīvs, viens būs ārkārtīgi intelektuāls, erudīts. Katram ir sava trumpe, sava stiprā kārts, bet galvenais, bez kā neiztikt – ir jābūt atvērtai personībai. Tu nevari būt uz sevi vērsts cilvēks,” teic Anda. Šogad pēc vairāku gadu pārtraukuma atkal tika organizēti “Impro” gidu kursi. “Tas ir izcils pienesums “Impro” komandai. Kursos bija ļoti spilgtas personības, atšķirīgas, katra ar savu rozīnīti,” stāsta pieredzējusī grupu vadītāja.

“Ņemam karti, ņemam vīnu un ejam!”

Sadarbība “Impro” gidu starpā vienmēr ir bijusi ļoti laba. Ja kāds kolēģis lūdz pēc padoma, palīdzīdzības, tā tiek sniegta. “Ņemam karti, ņemam vīnu un ejam! Ar kolēģiem regulāri dalāmies stāstos, zināšanās, pieredzē. Mums ir izcila sadarbība!” Anda zina stāstīt, ka nereti ceļotājiem ir kāds gids-favorīts, kurš ir iepaticies un kura kompānijā ceļotājs izvēlas iepazīt pasauli, tomēr grupu vadītāja iesaka dot iespēju arī citiem – “Ja nu arī tas otrs ir tikpat  “wow”?”