Ivars un Dzintra Ēlerti ir uzticīgi "Impro" ceļotāji jau kopš pašiem pirmsākumiem – kopā ar tūrisma aģentūru viņi dodas ceļā jau no 1994. gada. Šajos trīsdesmit gados uzkrāta bagātīga pieredze, neskaitāmi piedzīvojumi un atmiņas, kas vēl šodien liek pasmaidīt. "Regulāri slējām teltis kempingos vai gulējām autobusā. Tas, kurš pirmais iekaroja vidus aili, tas bija laimīgais. Tas nebija apgrūtinājums, galvenais bija redzēt pasauli," par pirmajiem ceļojumiem stāsta Ivars.
Ivars un Dzintra atzīst – abi visbiežāk izvēlas galamērķus, kur vēl nav būts – viņus aizrauj nezināmais. "Pirmos gadus ceļojumu piedāvājums nebija tik liels. Atminos, kā 1994. gadā ar dēlu devāmies uz Spāniju. Ceļojām ar autobusu, ar teltīm, ar līdzpaņemtām gāzes plītiņām. Polijā šoferītim bija strauji jābremzē, jo bija sastrēgums. Autobusa vadītājs nobremzēja un priekšā esošajā grants kaudzē neiebrauca. Tomēr transportlīdzeklis bija jāremontē. Nākamās divarpus dienas dzīvojām teltīs nelielā pilsētiņā, kurā iepazinām visus ciema sunīšus. Beigās paspējām arī redzēt visu, kas programmā bija paredzēts. Tagad atminos to kā ļoti jauku piedzīvojumu," dalās Ivars.
Arī Dzintra piedzīvojusi līdzīgu izaicinājumu kādā no saviem pirmajiem braucieniem – uz Portugāli. "Programmā bija sajaukts dienu skaits, kā izbraukt cauri Francijai un Spānijai. Bija rakstīts, ka viena diena, bet jābrauc taču divas! Neviens nebija piefiksējis. Iznāca, ka brauciens bija par divām dienām garāks – kopā 22 dienas, 22 naktis. Septiņas no tām – jāpavada autobusā. Labi, ka nevienam nebija svarīgi laikā atgriezties." Ar smaidu viņa atminas arī ceļojuma apstākļus: "Kempingos nebija zālītes – tikai govs piemīdīts lauks. Bet zini – ja esi redzējis Portugāli, tad neko vairāk nevajag. Tā ir laime."
Ivars dalās, ka pēdējos gados abi ar sievu braucienos ir devušies kopā, taču tā nav bijis vienmēr: "Savulaik mēs braucām pārmaiņus. Vai nu es, vai Dzintra. Sākumā ņēmām līdzi dēlu, pēc tam, kur nu varējām – vienu vai otru mazmeitu. Mums ir divi dēli un no katra dēla pa vienai mazmeitai. Braucām skatīt pasauli tad, kad bija naudiņa. Šad tad arī aizņēmāmies."
Lai arī Ivars un Dzintra daudz ceļojuši tālu aiz Latvijas robežām, īpašu vietu viņu sirdīs ieņem arī tuvākie galamērķi – Baltijas valstis. "Mēs regulāri braukājam pa Baltiju. Ļoti patīk doties ceļā kopā ar Ilonu Birģeli, Andri Priedi. Tie ir cilvēki, ar kuriem braukt ir patiesi interesanti," stāsta Dzintra. Viņa ar siltumu piemin arī bijušos "Impro" grupu vadītājus: "Žēl, ka Janīna Kursīte vairs nebrauc. Es saskaitīju – ar viņu kopā esam ceļojuši 25 reizes! Ar Janīnu vienmēr bija ļoti interesantas sarunas. Viņai vienmēr bija, ko teikt, un mums vienmēr bija, ko klausīties. Cilvēki viņai atvērās, runāja, izteica savas domas."
Gadiem ejot, Ivars ir sapratis, ka veselības labad ārpus Baltijas vairs nebrauks, tomēr Dzintra gan labprāt apskatītu vēl kādu tālo zemi.
"Labāku gidu nevaram iztēloties!"
Vaicāti par spilgtākajiem piedzīvojumiem kopā ar ceļojumu aģentūru "Impro", Ivars un Dzintra Ēlerti nevienā mirklī nešaubās – lielu lomu viņu pieredzēs spēlējuši gidi, īpaši Raitis Strautiņš.
Dzintra ar sajūsmu atminas ceļojumu uz Argentīnu: "Pirmkārt, tas bija lieliski saorganizēts – par to paldies kuratoram Jānim Kreicbergam. Otrkārt, Raitis ir vienkārši kolosāls gids. Ar viņu esmu braukusi jau septiņas reizes. Ļoti ceru, ka sanāks aizbraukt vēl." Ivars piebilst, ka viņa īpašais ceļojums bijis uz Pakistānas ziemeļaustrumiem 2011./2012. gadā – arī kopā ar Raiti. "Vismaz desmit gadus "Impro" aptaujās biju rakstījis, ka vēlos baudīt Karakoruma augstkalnu ceļu. Gaidīju un sagaidīju! Tajā gadā ar nedēļas intervālu uz Pakistānu aizbrauca trīs grupas." Abi ceļotāji ir vienisprātis – "Labāku gidu nevaram iztēloties!"
Stāstus par ceļojumiem papildina arī spilgtas epizodes ar citiem gidiem. Ivars atceras braucienu uz Jemenu: "Pilsētas laukumā bija milzu sastrēgums. Mūsu gids Edgars Kuzmans izkāpa no autobusa, visus nokomandēja latviešu valodā – un situācija tika atrisināta. Ceļš brīvs!"
Ivars uzskata, ka labs gids nav tikai zinošs un draudzīgs – "viņam jābūt rūpīgam, precīzam, dažbrīd arī stingram. Ar vienu aci jāredz viss, ko katrs dara." Tieši tādi gidi, viņuprāt, ir "Impro" lielākā vērtība – cilvēki, kas ne tikai rāda ceļu, bet arī rada sajūtas.
Melnbalto bilžu grāmata par Prāgu
Dzintra stāsta: "Kad pabeidzu vidusskolu, neko daudz ārpus Latvijas nebiju redzējusi. Biju apskatījusi Lietuvu, viesojusies Kaļiņingradā. Reiz iegāju veikalā "Globuss", kurā bija nopērkamas ārzemēs izdotas grāmatas. Tur nopirku melnbalto bilžu grāmatu par Prāgu. Man bija sapnis – ja es savā mūžā nokļūšu Prāgā, es būšu laimīga. Šo sapni piepildīju!" Ceļotāja dalās, ka kopš Prāgas brauciena ir piedzīvoti arī citi ļoti skaisti ceļojumi. Par katru no tiem – mājās iekārtots fotoalbums ar spilgtākajiem momentiem, saglabāts arī "Impro" maršruta apraksts, vārda kartīte. "Cik mēs ilgi vilksim, to mēs nezinām. Bet vēl jau turamies," smej Dzintra.
Par vietām, kur vēl gribētos nokļūt, ceļotāju pāris varētu runāt gari un plaši. "Es esmu cilvēks, kam vajag plašumu, plašu skatu. Man patīk ziemeļu zemes, Svalbāra, Fēru salas, Islande. Man patīk tur, kur ir jūra, kur ir plaši skati. Centrālamerikā, Kostarika, Panamā biju īstos džungļos – sapratu, ka tas nav mans. Tur ir skaisti, bet tās čūskas un mošķi tomēr nedaudz atbaida," saka Dzintra. Ivaram ļoti mīļa ir Nepāla: "Nepālā man ir bijusi īpatnēja mājas sajūta. Bet ne tā, ka gribētos tur dzīvot. Tikai atgriezties. Es biju Nepālā 1993. un 1995. gadā, ceļā uz Tibetu."
Mājas tomēr ir mājas
Dažiem ceļojums sākas ar sapni – ar konkrētu objektu, vietu, ko ļoti vēlas redzēt. Tā ir arī Dzintrai: "Man vienmēr ir kāds konkrēts objekts, kuru ļoti gribu redzēt. Un tad caur to iepazīstu visu valsti. Citi man mēdz teikt: "Jūs taču visu jau esat redzējuši, ko vēl jums tur braukt?" Bet man gan šķiet, ka vienmēr ir vēl kāds stūrītis pasaulē, kas jāapmeklē."
Ivaram ceļojumi palīdz novērtēt mājas: "Tibetā mēs aizbraucām uz vienu klosteri, kas pirms kāda laika ticis atjaunots. Es uzkāpu kalna korē, apsēdos, paskatījos apkārt, un padomāju – tālu, tālu, zemu, zemu ir mūsu Latvija. Kāda tur vaina? Tur viss ir perfekti. Ceļojumos saproti – mājās viss ir tik ļoti labi, tikai mēs ikdienā čīkstam. Ceļojot pa pasauli, tu sāc novērtēt to, kas tev ir."
Līdzīgas sajūtas piedzīvotas arī Dzintrai, esot pie Atlantijas okeāna, Azoru salās. "Tur ir vieta, kur abās pusēs redzama jūra, un vidū – kalnu kore. Tur es kādu brītiņu varētu padzīvot," saka Dzintra. "Bet ne pavisam. Mājas tomēr ir mājas."
Gadās arī tā
"Reiz Ķīnas dienvidrietumos, Juņnaņas provincē, piedzīvojām zemestrīci. Ja nemaldos, tas bija 2001. gadā," dalās ceļotājs Ivars, atceroties kādu īpaši spilgtu notikumu no sava ceļojuma uz Ķīnu kopā ar "Impro".
"Tur, kur Himalaji beidzas un uz dienvidiem izstiepjas tāda kā "astīte", tektoniskā aktivitāte ir īpaši izteikta," viņš skaidro. "Ja Himalaji pārbīdās par aptuveni vienu centimetru gadā, tad šī astīte kustas piecas līdz sešas reizes straujāk. Un zemestrīces tur mēdz notikt."
Notikušo viņš raksturo kā "tūristu zemestrīci" – pietiekami spēcīgu, lai radītu iespaidu, bet bez dramatiskām sekām tūristiem. "Tas notika pavisam negaidīti. Biju nelielā veikaliņā, kad pēkšņi atskanēja spēcīgs troksnis – gluži kā kravas mašīna būtu aiztriekusies garām. Sekundes laikā biju ārā. Ēka saplaisāja, visi tirgošanas plaukti sagāzās."
Vēlāk grupas vadītājs, kurš pēc profesijas bija ģeologs, noteica, ka zemestrīces stiprums bijis starp trīs un četrām ballēm. Vēlāk noskaidrojām, ka tās epicentrā bojā diemžēl bija gājuši divi cilvēki.
Čalas līdz vēlai naktij
Gadiem ejot, ceļotāju sastāvs mainās, bet draudzības – paliek. "Pēdējā laikā grupās parādās arvien vairāk jaunu cilvēku," stāsta Dzintra. "Sākumā braucienos devāmies tie, kas neko vēl nebija redzējuši – mūsu vecuma cilvēki. Tagad daži jau skatās no mākoņu maliņas, citi vairs nevar pabraukt..."
Viņa ar īpašu siltumu atceras vienu no pirmajiem braucieniem uz Korsiku kopā ar gidu Raiti Strautiņu. "Mēs visi tik ļoti sadraudzējāmies, ka satiekamies vēl līdz pat šai dienai. Pirms pandēmijas mums bija savi "klubiņi" – gājām ciemos cits pie cita, dalījāmies ar ceļojumu iespaidiem, rādījām bildes un video. Vairākas stundas sēdējām un runājām. Līdz vēlai naktij."
Ivars papildina: "Savulaik mēs ar lielu nepacietību gaidījām "Impro" balles, kur devāmies skatīties, kādus foto un video katrs ceļotājs uzņēmis. Tika rīkotas arī foto izstādes." Viņš ar cieņu piemin arī "Impro" ciltsmāti – Zinaīdu Tarasovu: "Viņa bija "Impro" dvēsele. Taisīja fotoalbumus, lai cilvēkiem būtu skaidrība par to, uz kurieni brauc. Toreiz jau nebija tāda interneta, kur viss atrodams. Tas bija tiešām vērtīgi."
40 075 kilometri apkārt Ekvatoram
Ceļošana nav tikai par galamērķi – tā ir arī par cilvēkiem, kopābūšanu un kilometriem, kas sakrājas ceļā. ""Impro" ceļojumā Ungārijā iepazinos ar divām ģimenēm, ar kurām tagad esam ļoti labi draugi," stāsta Dzintra. "Sākām kopā apceļot Baltiju – dalītas degvielas izmaksas, lētākās naktsmājas visiem vienā istabiņā, līdzi savs ēdiens. Viss bija vienkārši, bet tik garšīgi un interesanti. Parasti braucām divas dienas, retu reizi – vienu. Visbiežāk braucām darbadienās (bet ne pirmdienās)," piebilst Dzintra.
Braucieni izvērtās regulāri un neatlaidīgi – arī ziemās, skatot ūdenskritumus un mazāk zināmas vietas Latvijā un Baltijā. "Sākām pat piefiksēt, cik kilometrus esam nobraukuši," viņa saka. "Un beigās sanāca tā – 17 gados tika nobraukti 40 075 kilometri. Tieši tik, cik apkārt Ekvatoram!" Pēdējais kopīgais brauciens notika 2021. gadā.
Ārpus Baltijas – labāk grupā
"Esmu ceļojis arī bez aģentūras. Uz Tibetu, piemēram – toreiz biju otrais cilvēks no Latvijas, kas tur pabijis. Tāpat viens no pirmajiem Kambodžā. Braucu viens pats. Andris Kārkliņš man toreiz izstāstīja, kas Kambodžā ir redzams, ko tur noteikti vajag apskatīt. Tā nu, būdams Taizemē, paliku vēl nedēļu un aizbraucu," dalās Ivars. Tomēr ar gadiem nāk arī pārdomas par ērtību un drošību. "Ar "Impro" viss ir perfekti izplānots un organizēts. Tev atliek tikai braukt, skatīties un priecāties. Bildē, filmē, ko vien vēlies. Ja brauc viens, tad visu esi spiests kārtot pats. Un ne vienmēr tas izdodas. Viss kas var gadīties," teic ceļotājs.
Arī Dzintra labprātāk izvēlas braukt grupā: "Vienam var visādi brīnumi notikt. Mums tā valoda nav tādā līmenī, lai paši varētu visu nokārtot. Pirms kāda laika es gribēju braukt pie mazmeitas uz Nīderlandi, viņa tur studēja. Bet viņa mani sabiedēja: "Vecmāmiņ, tu netiksi galā. Tur visur ir automāti, lai nopirktu sabiedriskā transporta biļeti. Es pati ne vienmēr zinu, kur ko nopirkt vai reģistrēt." Nu, lūk, tās ir lietas, ko vienkārši nezini, ja nedzīvo uz vietas."
Dzintrai gan ir arī pieredze ar individuālu ceļojumu. "1988. gadā onkulis mani ielūdza ciemos pie sevis uz Kanādu. Darbā jautāja – tev nav bail? Nenobijos un kaut kā aizbraucu, sasniedzu galamērķi. Bet tagad laikam gan nedotos viena. "Impro" ir kolosāla firma – tur vispār nav ko domāt – ja ir bail, jābrauc ar grupu."
"Impro" gods ir jātur
Pieredzējušam ceļotājam svarīga ir ne tikai galamērķa izvēle, bet arī tas, kā ceļojums tiek organizēts. Ivars atzīst, ka "Impro" šajā ziņā ir izpelnījies viņa pilnīgu uzticību: ""Impro" vienmēr izpilda solīto programmu. Ja kādu iemeslu dēļ kaut ko nevar realizēt, viņi vienkārši pārjautā – vai varam izlaist, vai meklēt risinājumu. Un bieži vien viņi vēl pieliek klāt kaut ko papildus – kādu pieturu, apskates vietu, kas sākotnēji programmā nebija paredzēta, bet ir ļoti interesanta. Turklāt par to netiek prasīta papildus naudiņa, ja vien tas nav kaut kas īpaši norunāts." Ivars norāda uz svarīgu atšķirību, ko jūt salīdzinājumā ar citiem tūrismā strādājošajiem: "Daudzām citām firmām ir visādas slēptas izmaksas. Bet "Impro" gods ir jātur – un viņi to tur." Ceļotājs no sirds novēl: "Lai "Impro" turas tikpat vareni un tādā pašā līmenī! Visu to labāko!"
Teksts: Sintija Dzerkale
Atmiņu stāsti un foto: "Impro" ceļotāji Ivars un Dzintra Ēlerti