Novembrī Latvija kļūst mazliet klusāka. Koki jau atdevuši vējiem pēdējās lapas, dārzi sakārtoti ziemai, un arī lapu pūtēji, šķiet, beidzot vairs nekāpj uz nerva. Dienas kļūst īsas, vakari garāki, un logos arvien biežāk iedegas svecītes. Tas ir laiks, kad steidzīgais rudens pamazām pārtop pārdomās par gadu, kas tuvojas noslēgumam.
Tad pienāk 18. novembris. Kādam tā ir īpaši svarīga diena ar karogu pie mājas un svētku koncertu klātienē vai televīzijā. Kādam iespēja ilgāk pabūt kopā ar ģimeni vai draugiem. Vēl kādam tā vienkārši ir brīvdiena, ko izmantot nelielam izbraucienam, garākai pastaigai vai sen atliktai atelpai no ikdienas darbiem. Katrs savas valsts svētkus svin citādi, bez pareizām vai nepareizām receptēm.
Mēs, ceļojumu organizatori, esam ievērojuši vēl kādu interesantu niansi. Nereti tieši valsts svētku brīvdienas daudzi izvēlas, lai dotos kādā ceļojumā. Taču paradoksālā kārtā, atrodoties tālāk no mājām, Latvija mēdz kļūt tuvāka. Gluži kā ar veselību vai labu kaimiņu. Kamēr viss ir tepat blakus, to uztveram kā pašsaprotamu. Bet, tiklīdz starp mums un mājām ir pāris tūkstoši kilometru, pēkšņi daudz skaidrāk saprotam, cik nozīmīgas ir lietas, par kurām ikdienā pat neaizdomājamies.
Varbūt tieši tāpēc daži no sirsnīgākajiem 18. novembriem tiek piedzīvoti nevis Latvijā, bet kaut kur tālu pasaulē. Portugālē, Islandē, Madeirā, Vjetnamā vai Jaunzēlandē, Šrilankā, Tanzānijā vai Marokā. Tur, kur nejauši sadzirdēta latviešu valoda pēkšņi izklausās gandrīz kā laba drauga balss. Tur, kur pie vakariņu galda kāds paceļ glāzi par Latviju un viesnīcas vai restorāna darbinieki, īsti nesaprotot mūsu valsts vēstures līkločus, tomēr ar lielu sirsnību palīdz sarūpēt kūku ar apsveikumu Latvijai dzimšanas dienā. Tur, kur līdzi paņemtais sarkanbaltsarkanais karodziņš kofera sānu kabatā aizņem pavisam maz vietas, bet, esot tālu prom no Latvijas, nozīmē pārsteidzoši daudz.
Tajā ir kāds interesants paradokss. Jo tālāk atrodamies no Latvijas, jo biežāk domās pie tās atgriežamies. Ceļojot mēs iepazīstam citas zemes, kultūras un cilvēkus, bet vienlaikus daudz skaidrāk ieraugām arī paši savējo. Un nav runa par skaļiem saukļiem vai svinīgām runām. Drīzāk par klusu apziņu, ka pasaulē ir vieta, kuru saucam par mājām.
Ir labi redzēt tālas zemes, bet ir arī labi zināt, kur atrodas tavējā.
Īpašs sveiciens visiem IMPRO ceļotājiem, kuri Latvijas dzimšanas dienu šogad sagaida ārpus Latvijas.

2015, Kanāriju salas, Artūrs Ancāns

2017, Ēģipte, Inguna Vucena

2017, Maroka, Kaiva Desmitniece

2021, Ēģipte, Inguna Vucena

2021, Ēģipte, Inguna Vucena

2021, Meksika, Raitis Strautiņš

2022, Indija, Inguna Dukure

2022, Indonēzija, Gatis Kampernovs

2023, Indonēzija, Astrīda Rogule

2023, Kambodža, Intra Liepiņa

2023, Maroka

2024, Singapūra, Malaizija un Dienvidtaizeme, Dace Indrika

2025, Bali, Ilze Kučera

2025, Madeira, Ronalds Muižnieks

2025, Omāna, Inguna Vucena

2025, Šrilanka, Jana Iesalniece

2025, Tanzānija, Inguna Dukure

2025, Tanzānija, Kaiva Desmitniece
Teksts: "Impro" ceļojumu kuratore Ilze Neikena